Folks

03:00: Lapiņu dzīve...
....ir trīs naktī, nedaudz smidzina, nedaudz vēss... kaut kur stabu ielas sķērsielā, starp vecām mājām, stūrī kur beidzās akmeņotais celiņš un ir liela peļķe mētājās viena maza rūtiņu papīra lapiņa.. tā ir aprakstīta ar zilu tinti, nedaudz dubļaina un samirkusi.. vējš šo lapu mētā no ielas stūra uz stūri visas nakts garumā... tā kūleņo, viegli palecās, skrien pa akmentiņiem... tā nesaka ne vārda, pilnīgi viena, tā jau sen mētājās nevienam nevajadzīga... tikai vējš aizrautīgi spēlējās ar lapiņās likteni, gandrīz iegrūzdams to peļķē, bet pēdējā brīdī pavilktdam zem kāda maza jumtiņa... Lapiņa paskatījās uz augšu, tur augstu septītajā stāvā dega gaisma, pēkšņi pie logo pienāca kāds vīrs, viņš aizsmieķēja cigareti, pastāvēja nedaudz skatīdamies uz mazo rūtiņu lapu, bet tad strauji pagriezās un aizgāja. pēc kāda laika no loga ikrita kāda maza līniju lapiņa.. tā bija pilnīgi tīra, tikai ar pāris tintes traipiem... vējš ilgi mētāja abas lapiņas pa mazo akmeņaino pasaulīti, no mājas stūra līdz stūrim. baltā līniju lapiņa smērējās pie katra mazākā pieskāriena un saskaroties ar ūdeni tā izplūda asarās, iekritusi tieši peļķē tinte no tās sāka plūst nost, bet vējš kā liktenis bija atpūtis šur parī pelēko, netīro aprakstīto rūtiņu lapiņu. Vējš ar nelielu vēsmiņu pūta prom rūtiņu lapiņu no līniju lapiņas kas bezpalīdzīgi mira bēdu ezerā, kas ,tintei izplūstot, pamazām sāka palikt zilgans, bet rūtiņu lapiņiņa, par spīti vējam ,ripoja pamazām lejā no mazā kalniņa uz kura tā stāvēja. rūtiņu lapiņā pieripoja ļoti tuvu, vējš pūta Līniju lapiņu uz kasta pusi, bet ne pietiekami stipri.. lapiņa jau sāka pārvērsties papīra masā. netīrā Rūtiņu lapiņā pie pašas peļķes apstājās, jo kalns beidzās. Rūtiņu lapiņa atcerās dienas, kad vēļ bija kopā ar daudz, daudz citām rūtiņu lapiņām, lielā dzīvojamajā burtnīcā, lapiņa saprata, ka ja izglābs līniju lapiņu, tad viņi varēs veidot savu burtnīcu kur visi būs vienoti un draudzīgi, pēkšņi vējš strauji uzpūta no mugurpuses un lapiņa iekrita ūdenī līdzās Līniju lapiņai. tās abas bija lielā peļķē, abas saskārās, mitrais Līniju lapiņās stūrītis pieslārās līniju lapiņai un turējās, tā viņi abi nezpalīzīgi sēdēja peļķē un vējš vairs nevarēja tos kustināt, vējš no visa spēka pūta, bet nekas neizdevās. Lapiņas klusībā redzēja ka septītajā stāvā, dzīvoklī idziest gaisma, pēc kāda laika abas lapiņas ieraudzīja to vīru, kurš pie loga smeiķēja, viņš izgāja pastaigāties naktī... izejot pa durvīm viņš nedaudz atspērās no zemes, tad nākošajā solī stipri uzsita pa peļķi kur bija abas lapiņās, viss nošļakstījās un lapiņas izlidoja ārā no peļķes, bet vīrs sprigani aizgāja. Abas lapiņas gulēja uz bruģa un skatījās debesīs. Līniju lapiņa bija tik samirkusi ka bija pieplakusi pie bruģa un nevarēja pakustēties, vējš tikmēr veda danci ar Rūtiņu lapiņu apkār guļošajai līniju lapiņai. pēc kāda laika Rūtiņu lapiņa atrada sev patvērumu pie pagraba loga, kur bija neliela pajumte, bet Līniju lapiņa gulēja uz ielas, pēc kāda laika tai pāri pārkāpa vīrs, kurš viņu izmeta pa logu un pēc tam izglāba, viņš nedaudz noguris iegāja mājā, aiz sevis stipri aiztaisot mājas dzelzs durvis.°°

Saule pamazām cēlās pār šo sķērsieliņu, un sildījā lapiņās. kad saule bija jau virs mājām Līniju lapiņā bija jau izžuvusi, un pamazām mēģināja piecelties. Rūtiņu lapiņa tikmēr salti gulēja pie pagraba lodziņa. Pēkšņi to rotaļīgi paripināja malā kāds kaķēns kam lapiņa bija priekšā izejai no pagrabiņa. kaķēns nedaudz paripināja Rūtiņu lapiņu, itkā modinādams, un aiztecēja talāk līdz Līniju lapai kas vēl bija nedaudz slapja. Kaķēns apgūlās uz Lapas un sāka viņu sildīt.. kaķēns izžāvēja Līju lapiņu un centās viņu ripināt malā, jo ap šo laiku cēlās cilvēki, lai ietu pa savām darīšanām. pēc neilgilga laika jau caur šķērsieliņas šauro izeju uz ielu, varēja redzēt kā cilvēki iet pa ielu, mīda un spārda visu kas gadās pa ceļām. Lapiņas jau bija atguvušās. Rūtiņu lapiņa jau uz ielas dzīvo ilgu laiku un ir ievērojusi katru cilvēku kas dzīvo apkārtējās mājās. no mājas izgāja visi iedzīvotāji un steidzīgi rīta agrumā aizsteidzās prom, tikai vīrs septītajā stāvā uz ielas nebija manīts... vējš atpūta abas lapiņās tuvāk vienu pie otras un viņas sāka prātot kas ir ar vīru, Līju lapiņa teica, ka viņšuz visām lapiņām kaut ko raksta, brīžiem piecājās, bet brīžiem pat sāk raudāt, dažreiz viņš sadusmojās un triec visas lapiņās uz visām pusēm, bet dažreiz viņš visu dienu noguļ skatīdamies griestos, tikai ik pa laikam pieiet pie loga lai aizmeiķētu cigareti, pēkšņi no stūra izkrēja kaķēns un ar lielu joni iezskrēja pagrabiņā, un Rūtiņu lapiņa iebļavās, lai bēg. Līniju lapiņa vēl nesaprata kas notiek un gribēja turpināt stāstu, bet Rūtiņu lapiņa iebļāvās no visa spēka: "Sētniece!" pēkšņi no stūra iznāca liela auguma sētniece, kas vēzēja slotu pa labi un pa kreisi, lapiņas vēja pavadītas skraidelēja līkločiem pa ielu, bet sētniece neatlaidīgi tās mēģināja ieslaucīt šaufelē, pēkšni atskanēja skaļš aizlauzsts vaidiens: "ūj, radikulīts.. āh", viņa salīkusi atstutējās pret netīro mājas sienu un nomurmināja, ka viņa nav jāslauka visādas lapeles, ko kaut kādi muļķi izmētā, tad sētniece sakopoja spēkus, ņēma slotu un lēnām strādāja tālāk. Rūtiņu lapiņa tikmēr jau bija aizpūsta šķersielas stūrī un nemanāmi gulēja, bet Līniju lapiņa aizķērās aiz kādas drāts kas rēgojās no mājas sies. Sētniece veikli ar atlaucīja lapiņu malā no sienas un ieslaucīja šaufeļē, ceļoties augšup viņa redzēja visu sķērsielu no augšas ieskatījās tieši rūtiņu lapas rūtiņās un kaķa acīs, kas vēroja viņus pa mazu spraudziņu no pagraba loga. Slaukot sētniece bija sāplēsusi lapiņu, kas turējās aiz drāts, bet lapiņa to pat nepamanīja un vēroja sķērsieliņu no šaufeļa lidojuma, bet pēkšņi kritiens lejup un lapiņa bija tumsā, visur apkārt skanēja baisi papīra čaukstieni, pāpīri burzijās, plīsa, rīvējās. visur apkārt bija uz pusēm sarautas lapiņās, lapiņas bez stūriem, sasmērētas dubļos, tādas lapiņas pat miesīga burtnīca nepazītu, izkropļotas tās vēl kustējās un čaukstēja, Pēksņi sētniece ielika miskastē slotu un sāka ar spēku spiest uz leju visu, tad slotu izņēma un atskanēja skaļš troksnis un Saules gaisma pazuda. misksastei tika uzlikts vāks un iestājās pilnīgs klusums, Līniju lapiņā saprata ka atrodās lielos masu kapos, klusums bija tik skaļš un tumsa žilbināja, sekundes gāja kā gadi, katras lapiņas nepabeigtā doma virmoja miskastē. lapiņa iepazina dažādu lapiņu domas. sākot ar matemātikas formulām beidzot ar notīm un zīmējumiem. tikai šīs lapiņas to vairs nevarēs pastātīt, un pēkšņi miskaste sasvērās, Līniju lapiņa iejuka visā nedzīvajā putrā un slīdēja ārā no miskastes kopā ar visu tās saturu. Pat enpaspēja attapties, kad viss apkārt sāka rūkt, nozibēja gaisma un atkal iestājās tumsa, tikai šoreiz viss bija ļoti skaļš. visdažādākās lietas mētājās no stūra uz stūri. Dazādus nevajadžīgus priekšmetus kā atkritumus veda atkritumu mašīnā prom no mājām, agrā rīta agrumā cilvēki ar varu izturoties pret nevajadžīgiem priekšmetiem kā pret atkritumiem meta tos miskastēs un tad izsūtīja tālu prom no savas zemes, atkritumi nezināja uz kurieni viņus ved un vai viņi redzēs vēl savas mājas. Atkritumu mašīnās bija ļoti saspiests, daudzi bija sakropļoti, salauzti un saplēsti. Mašīnās bija mitrs, visas lapiņas pamazām sāka mirkts, dzelži rūsēt un no svaidīšanāš viss plīsa, braucot ik pa brīdim mašīnā zvēriski iemeta jaunas lietas. Pēc vairāku stundu brauciena mašīna apstājās, rūkoņa apklusa. knapi sadirdams plaukšķis atskanēja, tad atkal. tad vēl divi. un atskanēja ļoti klusas balsis: "... un cik tālu tu ar dzīvokli esi ticis?", atskanēja cita balss "Nu pamazām jau sāk izskatītie...." balsis jau bija pārāk attālinājušās un nesadzirdamas. Pēc brīža atskanēja atkal atskanēja četri rībieni un viss apkārt sāka rūkt. Lielā rūsas krāsas mašīna sāka kustēties tālāk, prom no mājām, tur Stabu ielas sķērsielā, kur spirganais onkulītis, kaķīts un Rūtiņu lapa, ar kuru pat neizdevās lāgā iepazīties...

No pilnīgas tumsas spīdēja viens gaismas stariņš kurš stundām ritot sāka kļūt arvien tumšāks, piesēdās pie spraugas un vērojā kā aiz viņiem noriet sārta Saule, Saule rietēja un pamazām kļuva arvien mazāka un sārtāka.... Pēkšni lapiņu maigi pamodināja strauja apstāšanās, Kaķa ņaudiens, lapiņas čaukstiens, nē tas bija tikai sapnis, un pēkšņi mašīnas grīda sāka palikt nelīdzena un visi izbrira dubļos, lapiņā atradās zem kāda padzīvojuša gludekļa un kaudzi ar saplēstiem dēļīšiem, caur kuriem bija izsistas sarūsējošas naglas, kas saskrāpēja gludekļa spožo metāla virsu, bet pavecais sirmais gludeklis, labsirdīgi pameta dēļīšus malā un sargāja lapiņu kamēr bija lietus... pēc kāda laika lietus beidzās, ar skaļiem soļiem, sļūkājot pa dubļiem un atkritumiem pienāca kāds drūma paskata vīrs ar nekoptu bārdu, un saplēstu jāku, tam bija mugursoma ar visdažādākajām lietām, viņš notupās pie gludekļa, ielika roku kabatā un kaut ko meklēja, viņš neveikli izvilka kaut ko mazu un pielika pie gludekļa, mazais magnētiņš pielipa pie gludekļa, vīrs lēnīgi pacēla gludekli un domīgi skatījās, bez emocijām un ar tukšumu acīs. pie gludekļa vēl turējās Līniju lapiņa, tad skrandainais vīrs lēnām lapiņu noņēma, un turēdams to savā rupjajā rokā lēnām vēroja lapiņu.. viņš centās izlasīt ar tinti uzkricelētos vārdus kas uz tās rakstīts, kādu brīdi vēļ paskatījās, pēkšņi pasmaidīja pagāja divus soļus uz priekšu un lēni lapiņu atlaida, veijš maigi pūstdams, lapiņu nesēdināja zemē. Vīra smaidzs pamazām pazuda un tas lēnām gāja tālāk. Lapiņai pavērās neredzēts skats. Liels lauks līdz horizontam bija pilns ar visdažādākajām lietām, lieli un mazi dzelži, skapīpši, plauktiņi, papīri, riepas, tālumā varēja redzēt lielus buldozerus, kas lēni braukāja pāri visām, ik pa brīdim garām pastaigāja kāds vīrs, kurš kā tārps rakās cauri visam vecajam, visai šai netīrībai un nekārībai. ik pa brīdim varēja redzēt kā piebrauc mašīna un izmet lielu daudzumu ar visu... Reiz visām šīm lietām bija mājas, tagat to mājas ir šeit, klusumā, pilnīgs miers valda visā apkārtnē, nav neviensas skaņas izņemot tālumā dzirdamu buldozeru murrāšanu kas atsauc atmiņā draugus no Stabu ielas sķērsielas. dažreiz varēja dzirdēt baisus skaļus krakščus, kas tika sabraukts kāds plauktiņš, vai televizors . vairākas dienas lapiņa gulēja un skatījās debesīs un vērojā kā Saule ar mēnesi uz maiņām pieskata visu kas ir uz zemes. šeit pat nebija lapiņas labākais draugs vējš ar kuru viņa griezās dancī, starp daudzstāvu mājām, zem lietus un zvaigznēm. Dažus metrus no lapiņās stalti stāvēja liels skapis, tas stāvēja dienu un nakti goda sardzē, pat nekustējās un negulēja. kādu dienu, lapiņu uzmodināja rūkoņa kas kļuva arvien skaļāka, lapiņa zināja ka tas ir buldozers, bet lapiņai vairs nebija emociju, tā gulēja un skatījās mākoņos, lēnām buldozers tusnīja garām, lapiņā paskatījās pa labi un ieraudzīja saullēktu pār pilsētu, tad paskatījās pa kreisi un ieraudzīja stalto skapi, kurš provokātoriski un drošsirdīgi stali stāv pretīm buldozeram, likās ka skapis smaidīja... tad buldozers sāka kustēties tālāk, lapiņa pievēra acis, pagrieza galvu peret debesīm un dzirdēja skaņās, no kurām lapiņa ietrīcējās - krakš, krakš, kračc,krukč. tad lapiņa lēnām paskatījās pa labi uz pilsētu, pārvēlās pāri dēlim, tad pudelai, tad vecām tumbiņām, bet bija noripots tikai metrs, lapiņa vairs necerēja tikt ārā no šis nāves un skumju apsēstās vietas, kā pagātnes rēgs, tai priekšā bija pilsēta, no kurienes katru rītu nāca saule, bet aizmugurē izgāztuve, kur saule sārta, baisā asins krāsā norietēja, saule jau norietēja un lapiņa pamazām iemiga, bez domām, tikai jūtot nepatīkamu vēsumu un drūmu puvuma un rūsas smaku...

Lapiņā gulēja un gaidīja brīnumu. Līdz šim brīnumi notika visu laiku, bet šeit nav nekā. Lapiņa gulēja un gaidīja vēju, klaidoni, vismaz tai bija staltais skapis. Lapiņa nopurinājās, jo atcerējās ka skapja vairs nav. Lapiņa tur jau gulēja vairākas dienas, nekustēdamās, tā vēroja pilsētu. Tā redzēja ka pilsētā ripinās un lidinās dažādas lapiņas, vējš tās nav pametis, tās priecīgi skraidelē pa pilsētas ielām, kāpēc šeit vēja nav? ja šeit kaut brīdi uzpūstu vējš tad visas šeit esošās lapiņas varētu doties atpakaļ uz mājām. JĀTIEK UZ MĀJĀM, lapiņās domas izsitās cauri visam, visi papīri pacēlās gaisā un sagriezās virpulī, tikai gadījās neliela ķibele, no lielā vēja, lapiņai virsū uzkrita veca sarūsējusi trompete. visas lapiņas pamazām nolaidās zemē un gulēja tikpat bezcerīga kā agrāk, tikai Līniju lapiņa rāvās ārā no smirdošās rūsas un nāves tvērieniem, tā pamazām kustēdamies sāka atbrīvoties no vecās trompetes, un agresīvi sparojoties tika vaļā. tā piecēlās, pacēlās gaisā, apmeta kūleni nokrita un nokrita zemē divus metrus tālāk. Lapiņa bija uzkurinājusies, tai parādījās neredzētas naida un spēka sajūtas. Tā palēcās gaisāvēlreiz un virpuļodama laidās lejā no lēzenā nāves kālna. Katrs kritiens lejup bija šausminošs. pie katra kritiena, tā saskrāpēja savus stūrīšus pret visdažādākajiem asiem un strupiem priekšmetiem, bet aiz niknuma viņa to nemaz nemanīja, tikai rāvās uz priekšu, cauri visam. Puvuma smaku nomainīja, alkahola smaka, tad šampūna smaka, tad atkal puvuma, līdz tā sajuta putekļu smaku, lapiņa ripoja, sajuta zāles stiebriņus zem sevis un putekļu dūmaku, kas neļāva redzēt apkārtni. tad pēkšni lapiņa pieplaka pie zemes, to sagrāba kaut kāda gumija, tad tā pacēlās pret debesīm, tad strauji nāca pret zemi no kreisās puses, nākošais skats bija asfalts, tad ceļš priekšā, tad motors, tad riteņi aizmugurē, tad atkal asfalts. Lapiņa zaudēja samaņu. bet tulīt jau atkal attapās. Lapiņai uzgalvas uzpilēja ūdens. Lapiņa paskatījās uz augšu un ieraudzīja notekcauruli. Lapiņa atradās pie mājas sienas. garām pabrauca zila mašīna. Lapiņā nopriecājās, jo bija ieripojusi pilsētā. apripoja ap mājās stūri un tur ieraudzīja pļavu, un tālumā mežu...

Līniju lapiņa stāvēja pie mājas stūra un vēroja zaļo pļavu un brīnišķīgu skatu, tikai lapiņas sirdi nomāca tas, ka viņa nav pilsētā. Lapiņa domāja, kā tā sanāca.. Kad lapiņa niknumā laidās lejup tā pat nepamanīja uz kuru pusi lec. lapiņa paskatījās uz sāniem un ieraudzīja pilsētu, kuru varēja redzēt aiz nelielas birzītes un atkritumu kalna. Lapiņa izdomāja, ka ātrāk varētu tikt uz mājām caur pļaviņu, vējš to nedaudz pieripināja tuvāk garajiem zāles stiebriem, zāle bija ļoti liela un smaga, lapiņa ar grūtībām izspraucās carui pirmajai garajai zālai un ieraudzīja nepatīkamu skatu. visa pļava bija pilna ar lapiņām un pudelēm, kas bija iestigužas garajā zālē, lielākā daļā Pļavas iedzīvotāju mēģināja bēgt no Atkritumu kālna un nebija pietiekoši uzmanīgi. Lapiņa saprata, ka pati arī ir iestrēgusi, bet pamazām uzripoja uz taciņas, diemžēl taciņa neveda cauri pļavai, bet atpakaļ uz ceļu, kas atradās Atkritumu kalna pakājē. Nonākusi atpakaļ uz ceļu lapiņā lēnām sāka klumpačot uz pilsētas pusi. Tā gāja, gāja, gāja un gāja, tad pēkšņi gāja atpakaļ, atkal uz pirekšu. SAule jau rietēja, bet lapiņa nogāja tikai līdz Atkritumu kalna lokam, aiz kura aizgriežās ceļš un vēd tieši uz pilsētu. Pa dienu viņai visu laiku brauca mašīnas, svaidīdamas Līniju lapiņu, bet vakarā ceļš palika kluss un tumšs. Ceļš bija slapjš un tumšs, tālumā varēja redzēt pilsētas gaismas, aiz muguras tālēs spīdēja mašīnu gaismas. Ik pa brīdim lapiņai bija jāpārlec pāri kādai peļķei, vai lēnām jāripinās apkārt. Drošāk bija pārlekt, jo ripojot apkārt varēja negaidīti uzbraukt kāda mašīna. Lapiņa nemanīja, kā no tumsas izpeldēja cilvēks, lapiņa pat nepaspēja attapties, kad atradādas zem cilvēka kurpes, cieši piespiesta pie zemes. Lapiņa par aizmirsa par pilsētu, tikai gribēja lai ātrāk cilvēks paceļ savu pēdu no zemes. Cilvēks vēl sātāvēja ilgi uz vietas un mīņājās pa zemi, kas ļoti kaitināja Līniju lapiņu, tad viņš pacēla kāju pie kuras bija pielipusi lapiņa un atkal nolaida, tieši peļķē. Cilvēks atkal igli mīņājās un uz vietas soļoja pa peļķi, tad ietrieca kāju peļķē un sastinga. Līniju lapiņā atradās zem ūdens, piespiesta pie dubļainās zemes. Lapiņā jau pavisam samirkusi, tulīt nosmaks.. Viss, jau pēdējā sekunde, sākās nosmakšanas atskaite.. 4, 3, 2, 1, un pēkšņi lapiņa ieelpo svaigu gaisu un pat nepaspējusi padomāt, atkal triecās lejup. Lapiņa atkal bija zem ūdens, bet cilvēks stāvēja un truli mīņājās pa ūdeni. tas laikam tāpēc, ka ārā jau pamazām sāka palikt auksti, nāca ziema...

Pēkšņi lapiņa izdzirdēja skaļu ķīkstoņu, no ielas puses, Cilvēks pacēla savu kurpi un lapiņa atkal nopriecājās. lapiņa dzirdēja rūkoņu, un sveigo āras gaisu nomainīja nepatīkams piesmacis gaiss un karstums... Tad skaļi aizcirtās durvis, un viss apkārt atkal iečīkstējās un viņa guļot zem kurpes sajuta, ka viņi kustās. Lapiņa saprata, ka atrodās mikroautobusā. Lapiņa priecājās, ka brauc pilsētas virzienā, un pat aizmirsa, ka ir pilnīgi izmirkusi, un atrodās uz dubļainas grīdas zem kurpes.. Ceļš lapiņu veda uz pilsētu, kur arī bija tās īstā vieta, jo tikai pilsētas dubļainajās un stūrainajās ielās tās var kļūt patiešam dzīvas. Līniju lapiņa sēžot zem lielā vīra kurpes varēja tikai nojaust cik tālu tiksi. Bet lapiņa zināja ka neatrodās pilsētā, jo bez mikroautobusa motora nav dzirdams neviena cita mūzika, kas tik ļoti patika lapiņai. Līniju lapiņa tā gulēja zem tupeles tumsā vēl ilgi līdz iemiga un sapņos redzēja kā tā brauc ceļu līdz pilsētai. Ik pa laikam lapiņu uzmodināja nelīdzenais ceļš, kurš tai neļāva nogulēt brīdi kad mikroautobus apstāsies pilsētā. Lapiņa uzmanīgi klausījās visas skaņās cerēdama izdzirdēt kādu pazīstamu skaņu un cenzdamās atvairīt nelāgās domas par skapi un citu draugu likteni...

klusums... tikai motora rūkoņa....

Turpinājums sekos..