Bija pasaka par Ansi un vērdiņu. Nu tā, kur Ansis nemitīgi vilka ārā vērdiņus no kabatas. Tad nu ziniet, šis vērdiņš, jebšu mūsdienās - santīms, dzīvo mūsu veļasmašīnā. Pie mums jau divas reizes bija maistars, kurš veikli vilka ārā no vešmašīnas iekšām pa saujai ar samazgātiem un samīkstinātiem santīmiem. Un nu atkal skan tās aizdomīgās skaņas no veļasmašīnas, tad jau drīz atkal būs naudas atrīšana. Un neesam mēs pie vainas, kabatas pārbaudam un purinam pa tukšo, pirms liekam mazgāt. Burtiski vēdinām! Nav tā, ka vīrietis maniakāli lavās klāt veļasmašīnai un izmanto viņu par cūciņu. Un uz mani neskataties, man veļasmašīna šķiet vissvarīgākā tehnika no visām mājās esošajām, es to loloju un regulāri piepildu ar veļu un labo, ekoloģisko pulveri.

Mūs var vainot vienīgi pie tā, ka nepamanījām kā liktenīgais Santīms tur ieripoja.

Tā pagāja daudz gadu. Ansim piederēja jau puspilsētas, un visi viņu sauca par Bagāto Ansi. Viņa namos bij ļaužu kā šūnās bišu. - Tā Skalbe man apsola.