Tā jau tas pieņemts pie mums, cilvēkiem. Atliek vien paklausīties kā tiek apraudāts pēdējais pļēgurs, kas miris no pārdzeršanās ar ļergu. Un apraud sieva un bērni, kurus pirms pēdējās dzeršanas šams kārtējo reizi kārtīgi nozilināja. Var jau būt, ka apraudam pašu faktu, varbūt veidojas kaut kādas asociācijas ar paša mirstību, kas to zina. Toties rakstniekiem ir par ko uzrakstīt :)