| Remarka "Melnais obelisks" . |
Sep. 16th, 2004|04:43 pm |
|
- Ir vēla pēcpusdiena. Es laikrakstos lasu ģimeņu sludinājumus un izgriežu bēru ziņas. Tas man vienmēr atdod ticību cilvēcei - it īpaši pēc vakariem, kad mums vajadzējis cienāt mūsu piegādātājus vai aģentus. Ja īstenībā būtu tā, kā rakstīts bēru sludinājumos, tad cilvēks būtu absolūti pilnīgs. Tur ir tikai gādīgi tēvi, nevainojami vīri, priekšzīmīgi bērni, pašaizliedzīgas, sevi upurējušas mātes, visu apraudāti vecvecāki, veikalnieki, salīdzinājumā ar kuriem Asīzes Francisks droši vien bijis neapvaldīts egoists, labsirdībā starojoši ģenerāļi, cilvēcīgi prokurori, gandrīz vai svēti ieroču fabrikanti - vārdu sakot, ja var ticēt bēru sludinājumiem, tad iznāk, ka zemi apdzīvojuši tīrie eņģeļi bez spārniem, par kuriem neko nebijām zinājuši. Mīlestība, kas dzīvē tīrā veidā tiešām sastopama visai reti, pēc nāves spīd no visām pusēm un ir visbiežāk dabūjamā manta. Pirmšķirīgu tikumu, rūpīgas gādības, dziļas dievbijības, pašaizliedzīgas ziedošanās te ir papilnam, un arī piederīgie zina, kas piederas, - viņi ir bēdu sagrauzti, zaudējums ir neatsverams, mirušo viņi nemūžam neaizmirsīs - to lasīt ir pacilājoši, un cilvēks var būt lepns, ka pieder pie rases, kam ir tik cildenas jūtas. |
|