fledermause · jeb · D-a

Astes cirtēja!? Vai Tava mačete vispār bij uzasināta?

NeKas nav mainījies. Tā vienkārši aizveram, atveram...dzīvi, bet man te lūzumi , te atdzimšana. Atgriezusies Peciņa. Interesanti, kur viņa tika gulējusi ziemas miegu? Vai nu es nojūgšos , vai zudīs reakcija uz viņa untumiem? Vai aiziešu, kā teica DrauKs? Viss no manis pašas tik atkarīgs, cik ilgi ļaušos raustīties? Vai es brīvdienu marionete vai cilvēks, lemt pašai. Ja es varētu, tā vienkārši dzīvot? Bet tak nē, sāp, smeldz pāridarījumi, neapdomīgas frāzes, ironija nevieta. Nav smieklīgi, ja tik nevīžīgi ar tavu sirdi apietas.:( Bet tas siltums, tas siltums tik vilinošs un atkal, atkal no jauna pavedinošs....eh

Beidzot no domām , ķēros pie darbiem. Izrādās nav grūti, ņem un nocert astes. Tā kā attā printeri un citas atrakcijas. Attā Zebras stāsti. Pietiks, nav ko muļlāties, ja nav iedvesmas. Būs citas pasakas:D

Smaidu, jo ir dēļ kā dzīvot!
Sievietes ir radītas, lai tās mīlētu, nevis saprastu.
O.Vailds

"Vairums cilvēku tikai izliekas.
Viņu domas ir kādu citu cilvēku domas, viņu dzīve ir kādu citu cilvēku atdarināšana,
un viņu kaislības ir aizgūtas"
O. Vailds
Kāds ir Tavs viedoklis?

Pasaule ir tāda, kāda tā šķiet Tev.
Tāpēc mainot domas par savējo, arī tā mainīsies
Bet manējā ir cita, jo skatu leņķis ir cits. Mans;D
esmu un būšu .......grūti, bet es tak to varu/ vajag/ pārdzīvot;p

Cik sasodīti muļķīgi bez maskas šajā liekuļu pasaulē uz priekšu soli stumt;p
Slīd un nav prakses. Nekas, cits kā nožēla nenāk prātā par savu naivumu un cilvēku mīlestību...kā Aija reiz dziedāja..par robotu;(

Paldies par iemeslu smaidīt:)) NO manis fotomodele kā pingvīns baletā;D Bet tomēr , tas bija ļoti jauks mēģinājums likt man smaidīt un aizmirsties:) Man patīk karāties, man patīk izaicinājumi.... saitē. Ak, sen neizjustas sajūtas. Eh, kā jūs- tematiķi, man nevilšus palīdzat degunu knaģēt augšup, kad tas slīd uz gravitācijas likuma centru;D

Pietiek, pietiek....mani šokēt. Man nepatīk izmist. Cik , tad var? Pietiks!

Pārdomājot vakardienas Mansardā iedvesmas piepildīto stāstu par noietu Santjago ceļu. Es atkal un atkal atskārtu...cik krāsaina dzīve varbūt, ja ļaujies Brīvībai. Es pazaudēju sevi:( Kr palika mana Brīvība? Es ieniru dzīvē, kurā ir otrs un ... būvēju tiltu uz Nekurieni. Atkal, kuro reiz... atkal pazaudēju sevi. Kas tā par lietu? Kur palika mani sapņi, manas idejas? Ak, ir arī šis tas realizēts un ir arī jauni jābūvē. Jau ir, es gribu, es alkstu ceļa.:) Kas par Naivumu, ka šajā pasaulē vēl ir vēlmes pēc kaut kā īsta. Bailes jau visu ir iznīcinājis un liedzis. Baies ir atņēmušas iespoējas būt, būvēt un veidot attiecības. Neviens negrib vilties, neviens negrib sāpināt sevi. Un nu, no nākam pie situācijas, kad cilvēki viens otru lieto kā mantu...brrr:(
Kuro reiz mācība, kas ir vērtība, kas ir Mana brīvība. Kad rimušas pirmās emocijas; aizvainojums, dusmas, ilgas, varbūt kāda cerība,un kas tur vēl piekabinās smilkstot par salauzto ... Jā, mans Ego kliedz : "Nekādas atvērtas durvis, nekādu kļūdu vairs. Cik tad var?".
Bet viņš.... domā laikam citādi. Vēl viena...varbūt nebūs labāk, bet labāk mukt... Ak, vai nav vienalga, ko vairs domā viņš?
Sen jau bij laiks apgūt zelta pamatlietu, tikai es un es, esmu sev draugs un partneris. Sapņot, jau protams var, bet tas ir pagalam neveselīgi. Sapņot, par ceļabiedru ceļam nav nopietni. Utopija. Šīs ilūzorās pasaules utopija. Varbūt esmu še nonākusi nepareizā laikā un vietā?!? Nav talanta rast, salauztam cilvēkam būvēt tiltu un nekādas mākslas to nesalīmēs. Mana pasaule ir trausla un aiz sešdesmit viena tilta un atslēgas zaļos džungļos noslēpta. UN nevienam ne roku, ne sirdi nav jādāvina. Un varu tikai pateikties, ka ne visu par sevi stāstā šajā atvēru. Varu pateikties, ka manam profesionālajam kretīnismam ir tieksme mani sargāt, lai neēsmu sabraukta slieka pavisam... Nu tagad tikai apsista un sadragāta;p, bet dzīvības funkcijas nav zudušas. Protams, tas atkal iezīmē ciklu- skumt, pārdzīvot, pierimt. Johaidī,ja varētu to cerību iznīdēt uz visiem laikiem. Šo naivumu es ienīstu, cerēt, alkt. RRRRRRRRRR

par mums stāsta...

Acu skatiens, balss tonis, kustības...
Daudz stāsta par acīm kā dzīves spoguli. Tās teic gan par dzīves baudījumu, gan neatrasto tajā. Ļauties vai neļauties, ir mūsu lēmums. Līdz ar to lieki dusmoties, ja neņem to, ko dzīve piedāvā. Dzīve ir skaista, cik mēs paši. Cilvēks redz skaisto, tik cik viņā pašā tas ir. To nevar radīt mākslīgi, to neatnes cits. Vārdus var ņemt dažādus, pareizos un nepareizos, bet tonis kā mēs viņu sakām atmasko mūsu patieso tekstu un attieksmi. Nesen lasīju... "Mūsu vilšanās kļūst par pieredzi". Nezinu, kāpēc uzreiz vilšanās? Mazāk ilūzijas, vairāk skaidru skatu uz dzīvi un būs vieglāk. Ar siltumu cilvēks cilvēkam var dot vairāk. MIjiedarbības likums. Ideālu nav;) Ja jau es Tavs Mīļums, ko tad Tu ar mani tā??? ...cik indīga Tava balss, es pat nenojautu ka Tu tā vari teikt... Kautkad...:( Tādu man nevajag, tad kļūsti par vakardienu un Nekad Miļūms...es atlabšu, jo cita varianta nav....arī aukliņas patrepē būs tikai manas.

Pusnakti, spriedu un stumdiju savu atziņu. Pagalam sašļuku, cik grūti būt pazaudētai. Cik nelāgi ar ielāpiem ķēpāties. Nekāda opermūzika ar Karuzo neārstē:( NU tāds tukšums, kaut šaujies nost. Laikam, ne visi padomi, man derīgi, labāk kalnā kaukt un meditēt, jo garšas un sāta nav...negaršo. Tfū.:( ne Runča pavasarīgie un trauslie mezglojumi, nekas nedziedē...pagaidām. Varbūt citreiz un citudien, eh.LAIKS, tikai Laiks.... kā man riebj šitā diagnoze.

Viss sagriezies kā karnevālā. Sarunas, vēlmes, kleitas...Ak Alise Brīnumzemē un auklu spēle kaut kad rīt. Kas notiek? Atbildes zin tikai laiks?
Viens aiz otra, kaut kā nelogiski vai es tāda biju...neredzoša.
Un mans spīts ik rītu čukst...gribu, gribu visu griezt...es lūgšu

Atkarības, kā pīpēšana. Jāatzīst un jāatmet. Kas lieks, kas moka, maitā mūsu dzīves telpu..viss, kas traucē lidojumam, saskaņai ar sevi- ATMEST! Mūsu garīgā veselība, agri vai vēlu ietekmē fizisko. Diemžēl fakti ir nepielūdzami, lai cik sāpīgi tas ir , bet fakts. Kaut kas sagāja grīstē. NU tātatd...kad lūzt, krīt..ir pēdējais laiks ko ārstēt.
NOjautu, ka krītu caurumā, kur vienu dien slikti, otru labi..tas nav normāli, tas nepriecē..kad nav stabīlas saskaņas ar sevi. MOmenti, kad ej pretrunās, bet dari ko citu. Tirinies gar zemi un mākoņiem. Ak, mī un žē. NOst, es gribu būt es pati un paldies par mācību. Cita, savādāka, bet laikam jau vēl kā pārbaudījums citai niansei, cik stipra man vēlme būt neatkarīgai. Esmu pateicīga, lai arī rūgti atzīt, ja jāliek eksāmens otreiz vienā un tai pašā mācībā, es guvu šajā ceļā, guvu labas atziņas, draugu un domas. Esmu piepildīta ar atziņām, bet Vārdi ir tikai instruments. Ne visus tagad atrast, ne visu definīcijās ietvert. Pēc laika, būs lakonisks miers un atziņas. Visi būs apmierināti, nekas nevienam nav jāmoka, jāiestāsta. Katrs smagums nav jāceļ, ja tas nav Tavs. Neņem nost citam , lai nes ja vēlas. Tikai ar vēlmi dot, varam saņemt. Ar vieglumu, ar smaidu... Mēs nokļusim tur, kur mums jānonāk pa citu ceļu, pat ja šobrīd tas neticības pilns. Ticēt brīnuma ir mūsus spēks. Ticēt, gribēt un vēlēt labu citam. DOd neprasot, saņemsi vairāk. Atmest Ego, atrast pazemību dzīves vilnī un baudīt, ko tas sniedz.
Dziedu, raudu, tās ir sekundāras sajūtas...mirklis, ego dancis....es jūtu būs labi...un ir!
:)))) pieleca;p , ko šī mācība man deva un ko mācīja. Atmest ilūzijas:) UN pacietības akadēmijas kursu. PALDIES! Mīlu par mācību:))) Esmu bagāta, ar to, kas ar mani noticis! Es dodos tālāk... Nekādas attiecības, kuras draud ar atkarību. Neviens nevienam nepieder, es teicu, bet sevi vairs nejutu. Tas ir noziegums pret sevi. . Atkarība ir mana slimība, kas jāarstē vēl un vēl, līdz es atzīšu sev , ka esmu vesela un stipra. Kompleksi un pašapziņas caurumi:( Skeleti, kas smagi velkās no bērnības laiku skapja;D Brīdis eiforijas, kad šķiet, ka esi sevi sakārtojis. NU re bij eksāmens, cita bilde, cits kārtojums, bet akmeņus nepamanīju. Eh:( Diemžēl tika pazaudēts atrastais miers un atrasti jauni robi, nepilnības, kuras bij jālabo jau citā logā. NU esam arī šo vietu izpētījuši. UN durvis ir atvērtas, lai ietu tālāk. Paldies! Esmu kļuvusi bagātāka, gudrāka, kad rims emocijas un EGO. Cik brīnišķīga sajūta, saprast, kas notiek, kas atrasts, kas tika apgūts. Kā pie brīnumu lādes, no kuras nezini, ko vēl spēsi izcelt....dzīves laikā. Labsajūtas lidojumam jābūt bez materiālās pasaules priekiem. Viņš aizmirsās barojot savu EGO, midzināja manu... Es gribu lidot citādi, brīvi bez aiztures un aizspriedumiem par laiku un telpu.

Beidzot izlasīju, apraudājos. Dzīve turpinās, bet šauba radās vai man to vajag? Varbūt ieslēgt racionālo prātu. Aizlidot, pameditēt un pietiks. Kam sevi skalot soļojot? No sevis neaizmuksi un dzīve tā vai tā viens "mīnu"- kļūdu lauks būs un paliks. Jautājumi, bet kur atbildes? Varbūt man nav pareizais noskaņojums. Vēl ir laiks, lai saprastu, ko man vajag. Noskaņojums tizls:( Nezinu, kādu taktiku dzīvei un attieksmei piemērot. Aukstā zivs neizdodās:( labi, ja godīgi, sāp un kaukt gribās. Kam Tu manu Barselonu pievēmi ar savu žulti.............

ŠĶiet, sāku atgriezties pati savā ādā:)) I nemanīju, ka to biju pametusi. Kura tad es esmu īstā?

Skaista bij un ekspresīva Barselonas dziesma:) Pa skaisto, nianses izmetīsim;p
Pārējais , kā vēlies. Nejauc ūdeni, ko dzert nāksies ....un priekā atvadīsimies. Arī mucai ir mērs.:(
UN šīs skolas slieksnis draud noslīkt pacietībās jūrā. Pārējais lai paliek laikam.

Iegādājos mugursomu, īstu ceļotāja līdzbiedru, guļamos matracīšus. Atliek tik uzticamus zābīšus vai noderēs norvēģos rūdītie vecie? Tā es gatavojos savam dzīves pārgājienam. Lēni un prātīgi, mazliet brīnos, cik kārtīgi to daru. Laikam jau man tas ir svarīgi vai vilina tā zeme vai laiks savām domām, kas man tiks gribot negribot , bet piešķirts tikko uz tā ceļa kāpšu. Jauki, esmu nedaudz aizrāvusies...Varbūt galvenajam ceļam varbūt tikai pirmajam kā iesākumam? To laiks rādīs. Bet pagaidām starts laiskajam atvaļinājuma brīdim...ek, vaļosimies, jo esam to pelnījuši:)))Patiesībā, tik daudz ir iespējams, ja vien vēlās un laicīgi sāk par to domāt. Kaut pa kripatiņai, mācīties un apgūt šis ceļs prasa. Labi, tā mēs augam. Pa solītim, pa peciņai, ar jaunu čibiņu, ar Tavu smaidu un skatienu...tik uz priekšu. Paldies, par to ka esi:)))Paldies, kas ar mani:))

Kazenes, āboli un dienas kā ātrvilciens garām skrien. NU jau šorīt pirmā karnevālu krāsās tērpta kļavas lapa mani sveicināja, ar to sakot klāt rudentiņš...laiks atpūsties un laisties uz jūru:)))bet pagaidām darbs, darbs dzen mani

Grūši, grūši savaldīties. A nagi ta niez, brīvdienu būs daudz.Ai, kā gribās atkal aizlaisties...Dajebkur;p

Noripoju 45 km, teic Sigma. Endmondo kā vienmēr zog, šmauc..29...sauc kā gribi. Bet ceļš līdz Olaine, pie tam vēl veicot pa apvidus neceļiem diezvai ir tuvāks kļuvis;;p Labi, varbūt kād mirkli biju nopauzējusi sekotāju...viss varbūt, bet viņiem nekad savā starpā nesapas. Dīvaini gan.
Protams izlaistais laiks kājās ir jūtams. Ir labi. Facebukā tomēr bij neērti nopeilēties ka atrodos pie cietuma...stadions skanēja jaukāk:D Ne katrs draugs sapratīs, ka man tas gana rutinēts jēdziens.;p

Ha-ha un lipīgas. Man patīk Ceļakāja:))) UN atbrīvošanās no mantām. Redzot, cik ļoti jaunatne ir pieslēgusies tām/ tam vai patiesi bez intereses uz grāmatu tārpa dārgumiem/ esmu gatava atdot visu:D
Jauns āķis, Jēkaba ceļa priekšizpēte. Vai Rudens lielais izaicinājums nākošgadam. Vai tomēr te vēl tuvumā paredzētais cēliens, kas reiz bij nepiepildīts sapnis. Eh, cik daudz un interesanta, ko pētīt un lasīt. Bet darbs, darbs atgriež pie īstenības!;D Miers un bērziņš un ogas ir jau nolasītas.....īsumā.