fledermause · jeb · D-a

Klausoties to sasodīto pseido šovu, tarakāni sāka savu maršu... palika baisi. Visu vai visus dzīt pie vella?

Varbūt kādi apstākļi zūd, liekot jums justies nelaimīgam. Zūdot vai izmainoties apstākļiem vai situācijai, kam prāts ir pieķēries un ar ko identificējies, prātam ir ļoti grūti to pieņemt. Prāts pieķeras zūdošajiem apstākļiem un pretojas pārmaiņām. Tam šķiet, ka no ķermeņa būtu atrauts kāds loceklis.
Tas nozīmē, ka laime un ciešanas patiesībā ir viens un tas pats. Tās šķir tikai laika ilūzija.
...... grūti aiziet, kad sajūtas padodas ikreiz, kad esmu ar Tevi.....cik grūti, bet vai neiespējami?

un rudens ir klāt, laižos uz jūru, bet gudrāka netopu pēc rudens ekspreša reisa pilnmēness gaismā;p
Tu esi pretrunu čempions... un joprojām Msns vai ar mani.

Neraustīt, nešaustīt, piedot un mīlēt, sargāt un dāvināt prieku. Kad es pati sev to iemācīšos spēt un varēt?
Aizvērt durvis...
https://www.youtube.com/watch?v=WiENPZjvahQ

Pati....sev.
Pasaulei ir vienalga, jo tas ir matricas mīts...
neviens pat nepamanīs te vai citur...
tagad vai nekad....karavāna ies tālāk...

kā vilnīši pret krastu atskan, manas jaukās sajūtas pēc brīvdienām. Kā upē laiva slīd, kā airi raiti cilājās un kā trīs kolosali puiši pareiz nepareizās balsīs, bet silti un patiesi dzied "Kad dators izslēgts un telefoni klus...." Hm, lieki piebilst, ka šiem puišiem dators ir svarīgs dzīvības realizācijas instruments;D
Paldies, esmu laimīga.
Vēl mazliet derētu mazināt to pretenziju vilni pret pasauli, pazemināt kā aplokā latiņu pret sevi un uzelpot-uzsmaidīt katram, kas pretīm nāk. Ak, kā gribētos, bet ne vienmēr izdodas. es mācos un cenšos šo atcerēties. Atvērties un nebozties. Citādi mans ceļs varētu būt pagalam ērķšķains un varbūt tā man šī skola jāapgūst? Ceļā...

Taisot kārtējo feino blendera brīnumu ar meloni, aveni un banānu, tuč kanēli atskārtu, kāpēc mani teksti ir no sērijas "Atpakaļ uz skolu vai līkie pirkstiņ sindroms". Tāpēc, ka ienākošās idejas, domu formas skrien vai pārvietojās pa manu katliņu gaismas ātrumā un pietiek reiz nobremzēt, lai to izkoriģētu un tas vairs nav tas. Mainās domas, burti, komati veicot sakārtošanas darbus tekstā. Un kas paliek no domu izvirduma? Nekas. Glīts, pagalam hronisks ieraksts.

NOkapājām Abavu no rumbas līdz Rendai pa saulaino, ar auzām, čigāniem un tradicionālo sautējumu, dziesmā"Kad dators ir izslēgts un telefons klus..." un omleti ar dillēm. ha-ha ar dillēm.:D OJ, pa smuko ar feiniem puišiem viss pa smuko. Viens savs un div adoptētie uz brīvdienām. NU feini un Bitīte arī labi skrien. Rūkt viņai ar labi sanāk. Viss pa smuko, nu un ka pirmdiena prasa atpūtu, tāda piebremzētāka. Citiem miers vismaz;p

Kā skolnieki skolā, tā man laiks apzināties ko vēlos. Dīvaini, lai kuro aprakstu lasītu, arvien vairāk gribu iet...un būt ar sevi. Lasot tik daudz pazīstamas atziņas pamanu .... Mums pieder viss, kas noticis ar mums. Gribu, lai notiek. Kaut ko pēdējais laiks ir pazaudēt, kādu hanteli un kaut ko atrast, lai vieglāk pa dzīvi ietu. Ar mazākām pretenzijām, arī pašai pret sevi. Gribu vieglāk...
https://totalssupers.wordpress.com/santjago-cels/
Paldies šovakar, Anetei. Norāvu pāris stundās, kā saldo ēdienu ar visām tulznām.... Lai Tev veicas! Es zinu, tas ir tikai liriskais sākums/ ievads apjausmai uz kuro vēlos virzīties.

Jauši vai nejauši iekrītot Santjago ceļa aprakstos, atsaucu domas, ar kurām bij doma iet pavasarī. Lasot jau veicina savas pazaudētas domas atrašanu... JOprojām ceļa biedra nav, nemiers ir. Sajūta ka gribu būt viena , bet vai man vajag visu to diskomfortu, lai saprastu savu nostāju dzīvē un vietā, nezinu. Tarakāni, līdzcilvēki... Nav ne jausmas , cik tālu jāaziet no citiem, lai atrastu sevi. Cik tālu jāizsit zeme no kājām, lai gribētos iet uz priekšu. Šobrīd kaut kāds stāvošs ūdens, kurš draud sākt duļkoties. Nav smeldzes pēc vakardienas, bet nav arī ilgas pēc rītdienas. Tas neveicina ne darbus, ne nedarbus. Kur mans Dvēseles štābiņš? Paldies bloga autorei, kas rosina ļoti personīgi un izjusti domāt, domāt... Cik, sajūtu savā attieksmē par dzīves satura maiņu, es vairs nespēju atgriezties savā viendzīvē un neredzu rītu divdzīvē. Ne kopā būt, ne vairs viena, kā reiz spēju atjaunoties. Kaut kas ir sagruvis vai transformējies. Stipra, vāja vai pazaudējusies? Šobrīd laikam vajag to laika intervālu, lai atslābtu, sailgotos un rīkotos. Viss pārējais šobrīd kā trulas zobu sāpes, ne sabiedrība, ne kultura nekas neuzrunā. Cilvēku gadskārtas un prieki, tik domās izvētīti. Man nav ko teikt, man negribās teikt. Esmu īstens Grinčs. esmu nedraudzīgs, kad manis vairs nebūs...visu konteinerā un pat neatcerēsies šo Anticilvēku, kurš nevienu nespēja ne pielaist sev tuvu, ne pietuvināt. Nav gribēšanas. Nekādas saskarsmē. Vai ir kaut kas briesmīgāks par Grinču? Tāds auksts un nesimpātisks. Bet varbūt es neēsmu tik briesmīgs, es tak nekarājos nevienam ne dveselē, ne kakla pogā... Līst, ļoti slapjš. Par maz saules...vai kas cits. Nevar saprast vai fiziskais, vai emocionālais iztukšīts. Mani neuztrauc vai tieši otrādi uztrauc šie dīvaini pelēkie bezveidola jautājumi... peld un aizpeld.

nevarēju iedomāties, ka sajutīšos tik slikti, nevis slikti ka prom, bet slikti kāds ir atlikums.... negatīvais un kompleksainais manī/ krabis iemājojis/ Viņš ir ienācis un iekrampējies, brrr. Saule nelīdz... Jāmeklē, kas to izvilinās. neko negribās, aizcirst aizmest, nogriest visu un visus. Bet vai tā ir izeja...Nogurums...iedomas, kas īsti ar mani?

Jā, jā kā varde, pamirusi un nekust... manis te nav. Tātad nevienu soli, ne vārdu citiem. Tikai es un manas domas , vēlmes. Pat ja tas nolemts klusu ciešanai un vienpatībai, lai iet. Uzgavilējam viens pats Pasaulē. Vārāties, manis te naf!;D Negribu. Aizvēros.

Nē, nepiekrītu. Tieši reizēm atrašanbās nelaikā un nevietā, atver mums acis uz lietām un kopainu, par ko ilgstoši bijusi neizpratne.
Vakar bija ļoti interesanta diena, pat nebija smagi, savadāk braukt uz paradīzi. Atradās laiks padomāt. Tik dzīvniekiem vienalga, jo tie domā un jūt tiešāk. Viņos māņu nav.

mana paradīze eksistē , tā ir patiess....pateicoties Tev, vējam puķainam šūpuļtīklam un skābenai ogu sulai manos pirkstos , un saldajam mīkstam kā pēlis dīķa ūdenim, kas mani gaida arvien silti un vēlīgi... tā ir mana paradīze ar abām blondīnēm uzreiz... ar griezēm, ar strazdiem ķiršos.. ar pelašķiem pirts garaiņos...tā ir mana paradīze tepat, tepat uz zemes:))) paldies, ka esi...

Vai klusums, tad svīdums, karstums, odu uzlidojums, galvassāpes kā pārsteigums...man ir arī galva;p
Superīgs laiks, bet ne darbam. Ak, jēziņ šito smirdoņu , viss no āra nāk iekšā..Jāklapē ciet logs un jāsmok klusi...tepat.
darbā nosvīdis un bezgaisa, aiz loga degošu riepu smaka...smakucis..elpo dziļi...rrrrrrr
Iestrēgušais jautājums vēl joprojām tepat. Ko par sevi varētu stāstīt? Kas es esmu, bij reiz retorisks jautājums.Es ar aizdomājos, kas es esmu viņiem? Kas es esmu sev? Pagaidām nezinu, lūdzu nejautāt šo, lai neizgāžos kā veca sēta par neinformētību.Aktīvi cīnos ar besi un vēlmi neko negribu jebšu, kas jādara, tas jādara... Kur tas sasodītais dīķa pavēlnieks?

Nu ar siltumu, ar Tēmu, ...bik spītu, ar ceļojumu kāri, piedzīvojuma garšu....ar... ar darbu, ar pilnveidošanos un sānskati uz priekšu iets. Mīlēts, raudāts, smiets un atkal uz priekšu iets:))).....Tā četri gadi viens otram pretīm iets.
....jau garām. Eimam tālāk:))))

Tik nevar saprast, es to nezinu vai negribu pieņemt. Vai vispār neuzskatu to par svarīgu ievērības faktu, ka uz sevi skatos citādāk. Tāda sajūta, ka man pašai par sevi cita bilde. Nevaru apjaust, vai es tā ilgi jau vai mūzīgi esmu bijusi citā spogulī. Bet varbūt es tikai tagad tā sāku uz sevi skatīties un pirms tam bij cita bilde, uztvera un skats pašai uz sevi raugoties. Bet trakākais laikam ir tas, ka šobrīd tik ļoti bilde destruktivizē manu bildi ar realitāte, ka manī briest revolūcija pret ilūziju ainām. Kaut kā nerimējās pat teksts, kas mani pārsteidz sevī. Vai mani pašu? Ievilkšu elpu un parunāšu ar savu slinkum- attaisnojuma karali, kā tur īsti ir sevi pieņemt vai atlaist... Mana greizā bilde tikai vizuālā vai arī neredzamā/ emocionālā/? Hm, definīcijas te neģeld, bet saskrēja jautājumi , kas rada vēl vairāk jautājumu nekā atbildes. iekšiņas un āriņas, kas ir un kā redzam? Varētu jau teikt, par to padomāšu rīt.. Bet cik var atlikt, ja jau tie jautājumi ir atnākuši. Varbūt sākt atbildēt kāpēc tie atnākuši, kas tos uz viļņa augšu uzmeta?

Viss sen jau nolemts un trajektorijas iezīmētas un kāds par mums ik pa laikam gardi smejas. Kā lai uzmin, kas tālāk mūs sagaida, lai pavisam nesatrauktos, kam jānotiek notiksies vai tas eksāmens, kā mēs uvedīsmies pie situācijas x vai y? Tas par printeriem un citiem zvēriem, kas zem gūltas mīt;p

Porto pēļi, Štīrijas putnu treļi un kalnu ceļu serpentīni, Dodžu pilis un maskas, kanāli un svētbildes. Par Veronas domu un Erbi laukumu. Par Arēnu un Māri. Par lutināšanu un varēšanu:)) Par zaļo ceļu vardei:)Bij

Lai būtu godīgiem pret vēsturi un laika ritumu, šīs domas caurskrēja citudien un darba dunā tika aizķertas vietējos wordos...
Par tarakāniem. To vērtība, esamība un uzvedība ir neapšaubāma un balstās uz dzīves pieredzi attiecībās un vērtību veidošanās ceļa iegūtām atziņām. Vērtība laikā, ko iegūstam ...ir māka saprast, laicīgi atpazīt un reaģēt uz tarakānu kaujas saucieniem, pat pamošanās kustībām. Jo ātrāk tos pamanām, sajūtām. Varbūt iespējam prognozēt savu rīcību un ar iespēju koriģēt, ne vienmēr veiksmīgāko reakciju. Tā apgūstot mācību, varam izmainīt sevi iepriekš nepareizās reakcijas pie līdzīgām pagātnes situācijām. Tā ir eksāmena līnija un veiksme, ko varam sev uzdāvināt kā apgūtu skolas mācību. Vispirms atņemt bungu vālītes, pirms tie sāk bungot maršu;p Tad ko vairāk iespēt;D
* Vakar noķēru apmulsumu, satiku vakardienu. Sēdēju un vaicāju, ko šis tur augšā, gribēja man pateikt? Printeri un Zāģkalni atkal un atkal. Vai es atkal gribu? Kaut kā manī Tēma vairs neplosās. Esmu iegājusi mierīgā un rēnā dziesmā, man tīk tās plūdums.
* Šis rīts...par mātes fenomenu. Šorīt minot soļus uz darba jundu aizdomājos. Kā miega pūce piecos rītā ceļās un gatavo brokastis savam lielajam mīļajam bosikam. laikam noskatītās pretīm skrienošās ainiņas, kur ar skrejriteni bērns mammu krustojumā gaida, kur tēti mazais uz riteņa pagaida, lai kopā šķersotu ceļu. Kur māmiņa cēli un saudzīgi kā ķīnas vāzi, pičpaunā puiku nes. Kas tas ir māmiņu būšana, varbūt vispār vecāku prieks (atbildība), stāvēt un sargāt savu lolojumu, savu turpinājumu. Nedalot visas izjūtu gammas un vērtības, kas tajā visā mīt...par mieru un sargāšanu.

Mazliet pauzē... skrēju, skrēju...noticēju. Bet Velti, nekas nav mainījies. Saņēmu es Maltas skolu, saņēmu es Prāgas klasi. Noripots. Zinu, ka atgriezīšos, jo muļķīgi ir nebaudīt, kas sasniedzams un patīkams. Par pārējo..laikam tāds laiks , kaut ko pārdomāt, kaut ko izvētīt un lieko atmest. Ir cilvēki, kuri kļūst arvien vērtīgāki un mīļāki un saproti, ka tas Tavs zelta sirds fonds un ir cilvēki, kurus aiz'mēž laiks un nepatīkamās sajūtas. Ir cilvēki, kuri vienkārši ir, ir blakus gadiem un ik pa laikam uzpeld jautājums, TU vēl te? Kāpēc?
p.s. Pēc vakardienas pastaigas ar puiku, sapratyu vai atskārtu, jo viņš lielāks un patstāvīgāks, jo vairāk gribās to paturēt un samīļot. Viņš paliek arvien pieaugušāks, arviens neatkarīgāks. Viņš aiziet savā dzīvē.:)) Taisnība / sejas grāmatu prātulām;p/ vienīgais vīrietis ir dēls, kuru māte mīl. Pa pārējo mani vienmēr plosīs šaubas.