Jauši vai nejauši iekrītot Santjago ceļa aprakstos, atsaucu domas, ar kurām bij doma iet pavasarī. Lasot jau veicina savas pazaudētas domas atrašanu... JOprojām ceļa biedra nav, nemiers ir. Sajūta ka gribu būt viena , bet vai man vajag visu to diskomfortu, lai saprastu savu nostāju dzīvē un vietā, nezinu. Tarakāni, līdzcilvēki... Nav ne jausmas , cik tālu jāaziet no citiem, lai atrastu sevi. Cik tālu jāizsit zeme no kājām, lai gribētos iet uz priekšu. Šobrīd kaut kāds stāvošs ūdens, kurš draud sākt duļkoties. Nav smeldzes pēc vakardienas, bet nav arī ilgas pēc rītdienas. Tas neveicina ne darbus, ne nedarbus. Kur mans Dvēseles štābiņš? Paldies bloga autorei, kas rosina ļoti personīgi un izjusti domāt, domāt... Cik, sajūtu savā attieksmē par dzīves satura maiņu, es vairs nespēju atgriezties savā viendzīvē un neredzu rītu divdzīvē. Ne kopā būt, ne vairs viena, kā reiz spēju atjaunoties. Kaut kas ir sagruvis vai transformējies. Stipra, vāja vai pazaudējusies? Šobrīd laikam vajag to laika intervālu, lai atslābtu, sailgotos un rīkotos. Viss pārējais šobrīd kā trulas zobu sāpes, ne sabiedrība, ne kultura nekas neuzrunā. Cilvēku gadskārtas un prieki, tik domās izvētīti. Man nav ko teikt, man negribās teikt. Esmu īstens Grinčs. esmu nedraudzīgs, kad manis vairs nebūs...visu konteinerā un pat neatcerēsies šo Anticilvēku, kurš nevienu nespēja ne pielaist sev tuvu, ne pietuvināt. Nav gribēšanas. Nekādas saskarsmē. Vai ir kaut kas briesmīgāks par Grinču? Tāds auksts un nesimpātisks. Bet varbūt es neēsmu tik briesmīgs, es tak nekarājos nevienam ne dveselē, ne kakla pogā... Līst, ļoti slapjš. Par maz saules...vai kas cits. Nevar saprast vai fiziskais, vai emocionālais iztukšīts. Mani neuztrauc vai tieši otrādi uztrauc šie dīvaini pelēkie bezveidola jautājumi... peld un aizpeld.