fledermause · jeb · D-a

nekad nebūtu domājusi, ka mani tas tik stipri sagraus. Tik stipri un skumji, jo saprotu, ka nespēju palīdzēt, jo nav resursu, nav iespēju šobrīd. Bezdarbs, neziņa, tas ir graujoši un biedējoši.

cik daudz lieku nieku..mūsmājās? rrrrrrrrr

johaidī ikreizi ejot turp vai citur viss sviests ir kārtējo paroli atcerēties, iezaurēt un pielietot..vislielāko kaifu atstāj, lietas un vērtības, kas pieprasa regulāru paroļu maaiņu....
bet stāts nebij par to ko gribēju še iepukstēt,bet par rudens dīvaini,,kas reizi gadā iezsvana, reizi gadā nokrīt un pagalam nesaprot, ka gulēšana pie durvīm nav lāgā maniere jaunam cilvēkam..un pagalam neradoša. Ja dāma teic nē, tātad nē, jau kuro reizi. Atšujies!

cik tad var..ilgi..atskatīties?

mainot tos monstrus..nezin ar kuru reiz izdosies..nu beidzot iekļuvu siviestā.
Rudens pienāca spēji un strauji. Vien brīd gribās vēl sauli sveikt, nakamā jau esi guris un sastindzis un brucis. Patiesībā iekšā tik daudz un nespēj ne arvienu ar to dalīties. Nav tāda cilvēka..nav laika un vēlmes ar..j katram sava deva..visu nevar arvien, būs par spilgtu, lai saprastu. nesaprasto cilvēku šai zemē jau pietiek, tapēc grūzdēšu te iekš un vilkšu to dunu par spīti asai sāpei...rudens reizē skaists un sāpīgs atkal klāt.

pie viļņa un vēja...brīvdienā gozēties

ir noticies, nu gaida turpinājumu citā reizē. Esmu iemīlējusies šais baltās akmens grīdās, kas pēc vēstures vēl ilgi, ilgi dvesmo un lavandas, jūras sāls un šļakstiem. Esmu iemīlējusies un vēlos atgriezties... Ak, daiļā Dalmācija, nepaspēju nobīties, kā jau iekritu...

aidā vīnoga dodas pie saules un gaismas...pastiepjam vasaru kā bikšu gumijas štrumbanti:D

vai arī mazliet piespiedu garlaicības, cik ta var jonzelēt pa pasauli un plāna vidu?:D

ja to varētu atcerēties, kur radošais zaptvāris devies:) ko kurā reizē katlā ieliks, bet šoreiz top āboli ar jāņogām, cukuru, kanēli un krustnagliņu. Runā ka kombinācija ēdama:)

pateicu ko lieku? vai sastrebu ko karstu, johaidī kā negribās kost elkoņos:(

še Tev laiva, še Tev airis un "kapā, kapā:D
manas ugunskristības bij maigas.Aiviekste bij gana jaukas un sabiedrība kā allaž vējaina:) Super brīvdienas ar Zāberi un zvaigznēm, upi un smiekliem, cilvēkiem un sarunām:) protams gastronomiskām izvirtībām .Pīlēna Timam nav iespējams pretoties:D

ja vien zem logiem neatskanētu ..bums un kliedziens:(( pēc mirkļa, apzinoties, ka nervi netur un miera naf, jau tika cigarete meklēta, jo mēriņa naf/ kā sugas mājas, par nervu drapēm neiedomājos. Nācās uzsmēkēt. Jā, tā es atmetu un atkal atrodu to draņķi, jo neceļas izmest pēdējo aizķērušos paciņu. Uz ielas malas sunja dvesele guļēja. Atlikusī dienas daļa pārvērtās murgā, domājot, kādi cilvēki tomēr ir bezsirži, attiecīgi, tas kuram tas sunis pieder, jo neveda to pie siksniņas/ nespēju saprast tā meitene, kas blakus tupēja bij saimniece vai aculieciniece. Par cilvēkiem, kas pie stūres nespēja nobremzēt. Dusmas vai skumjas, par to cilvēku dzimumu, kas nespēja novērst nelaimi vai aculienieku bars, kuri tur žestikulēja un pa telefonu ko asi skaidroja. Gribējās kliegt veterināro sauc. ātros. / ak laikam pati liekule, jo ja būtu skrējusi un ko reāli izdarījusi, bet tak nē..gan jau bez manis gudri būs:(/ .
Nezinu kaut kas līdzīgs manī parāva domu pavedienu. Domu bij daudz un katrs nākamais pavediens parāva tekošu saiti. Par piederēšanas prieku, par mīlestību, par neatkarības alkām un beigās par dzīves skrējienu, kuru jāsteidz izbaudīt. Patiesīb'jau šķirstot pa dienu papīrus, manī kas uz šo pusi uzjundīja, vārds "progresējošs"...reizēm ir pagalam nepatīkama ziņa.

viena pati mājās, ja neskaita astainos:d KO iesākt, ko uzdziedāt? ...
man jau šķiet ka tā jau reiz ir bijis, lietus nolijis...un man škiet ka tā jau ........../ otra puse:(/

bet varbūt es pati:D

kā svešus ābolus graužot, pat apzinoties, ka tie ar dāsnu roku sniegti...
slāpst nedzērušai:)

dīvains rīts, atkal vēlais.pamodos un dīvaina sapņa apciemota.man viņš nepatika, tu tur biji cits. es atkal bēgu.nokratīju šo sapni, ka domu nerēālu, tas nēesi Tu, tā nēesmu es. un viss..rīts.Kafijas joprojām mājās nav. Kāda vella pēc ejot uz veikalu var aizmirst par sevi mīļo un vienīgo un neparūpēties. Savādi, bet atliek brīnīties. Atliek nopūsties un īstenot domu, kas mani apciemoja pamostoties. jasazinās. Protams mūsdienīgi. Internets var visu, arī gandrīz mūs savienot.
....Mirklis un skaļs mājas telefona zvans negribīgi, bet spiež mani ce;ties un doties tam atbildēt. un....silts brīnums, varbūt tikai paŗsteigums bet balss sveiciens ir sasniedzis. Mani no ziemeļpuses. Cik jauki un dīvaini ir dzirdēt tevi. Protams dzīvojam mūsdienīgā pasaulē, bet šie balss tembri, tā balss intonācija..tava un reizē neticama, jo skan tik tuvu kā no blakus telpas..labi no tās citas pilsētas, tepat šajā zemē. Bet nē Tu esi tālu tur prom, tāds pat bezbēdīgs un krāsains. Kas tur bij šodienas smieklos.TU un stress...Grūti savienojami jēdzieni:)) lai tā arī paliek..sildi mani tuvumā, gan esot tālumā.
..bet rīt izskatās briest nedarbi...hm..ir jau arī laiks. cik tad var tik prātīgi?:)

viņš tos piepilda:)) paldies, tam viņa sūtnim,...nezinu vārdu, nezinu..neko, izņemot atsaucīgs cilvēks, kam jūras krasts dzimtais nav svešs :)) Lai izdodās bildes kā stāsti par to, ka tas mīļais krasts, ko viņa skalo ir gana sirdi sildošs elements. Par to, ka labas emocijas mudina uz kolosālu pasākumu kā atsaucīgu rīcību!
..jo no Kandavas sestdienas novakarē, pusdeviņos nevar tikt uz lielpilsētu:(( man patīk mīļi brīnumi.Lai Tev veicās!

Labrīt:) viena derētu...kapijlāse mundrumam.Urāaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa, rīt sākas vaļinājums, jā, jā,..vaļāšanās dienas:))ripo kurp vēlies:))