Manai darba draudzenītei Marijai ir škrobe, jo pierakstījusies uz balli nākt ar Sergeju, bet sergejs salauzis kāju, galdakartes man jau palaistas drukā, essaku, pofig, nocopē pa nedēļu vēlvienu tādu pašu, viņssaka nē, vainu stumšot šito pašu, vai nu vedīšot bijušo vīru, tikai tā baigā jebļa, tas esot jāsafrizē un jāsaģērbj, kad viņā viņu precējusi, viņš izskatījies labāk, vainu, akal variants, ņemšot līdzi vēl vienu tādu, kas viņu bildinājis vienreiz, bet to akal no tādas puses nevarot līdzi ņemt, ka tas pārpratīšot un sadomāšoties un bildināšot vēlreiz... vardsakot, viss ir ļoti sarežģīti, tā es no viņas monologa sapratu, kā arī to, ka politkorekti būtu izdrukāt pluss viena galda kartes ar tukšu ailīti, kur pie gadījuma arī ierakstīties, nevis strīpot pāri "sergejam", "annai" vaikam. starpcitu,varjanta nākt vienam šeit kā tāda nepastāv

Õ, sapnī bija izgudrotas filmas, kurās varēja ieburties iekšā, apēdot tableti, es, saprotams, apēdu gredzenpavēlnieka tableti, bet rūpnieciskas kļūdas sakarā iebūros krāšņā triloģijā par ūdens briesmoņu sadzīvi, man, vispār, aizdomas, ka piedalījos tajā kā medūza, bet v nature bija tā, ka kūlos pa tumšu dzelmi tādā spīdošā polietilēna maisiņā un centos nedomāt, kādas akal glumas vai zobainas briesmas man tikko nogramstījās gar kāju

visa kāda ņemšanās un organizēšana un tā, kas nojucis, glābšana nav nekas, bet man tiešām piere nošļūk spītīga un skats paliek galīgi truls, kad man jāizdomā jodlī- dudlī- jou- hou- hou! uzsaukums darbiniekiem, nutur, - mīļie kolēģi, gaidīsim jūs, ach kā gaidīsim- ballē, ņemiet līdzi labu garastāvokli smaiļiks smaiļiks smaiļiks
Emē, ja raksta kā pie cilvēkiem, tad sanāk - balle būs tad un tad, tikos un tikos, aizbrauktu tur var ar to un to. Viss. Betē, plet cik gribi, man tas aizņem mazāk kā pusi lapas tikai, patja uzraksta "labdien". kas man tur jāraksta vēl, kaukāds" un vēl viens gads ir noslēdzies, bet jauns jau atkal atvēries", tautasdziesma, kas, bļeadj, jodlī,besī

Nopīpējos un izlēmu ielūkoties pagraba džinsu lieltirgotuvē, tiešām pagraba, tante ar burkas copi un zeltītu bārsktu lakatu mani uzreiz sagrāba un izrādīja visus džinsu daiļumus, pjēr kardēn trusikus un zeķes, tikmēr stūrī stutējās gruzīnu stila onkulīts, blisīgām acīm, īkšķus virpinādams, bet izdzirdis manu darba vietu, sasita rokas un zvērēja, ka tikai mani visu mūžu gaidījis, nutur, palīdzēsi mums bīdīties, palīdzēsi, paskaties kāds mums kompis, mēs uz zeķēm varam uzdrukāt visu, ko vajag un hujakts, es jau esmu ievilkta podsobkā, gruzīns man izrāda trusiku bildes un saka, nu, kadtad, kadtad mēs to varam sākt darīt, kad, palīdzi mums, palīdzi. Principā, mani iedzina stūrī un bezmazām izžmiedza telefonu, spiežot uz jūtām, tagad, pizdjec, pa nākošo nedēļu man jāsāk bīdīt viņu lietas, estakzinu, ka nevarēšu pieklājīgi atkratīties, man būs tagad visu atlikušo dzīvi jābildē trusiki un jāmigā viņi feisbūkā visiem

Ķebenu-tebenu, bankomāta itkā norīto karti atradu mēteļa kabatā, vai nu viņš man tur viņu iespļāva vainu pie naudas norīšanas iestājas tāds blekauts, katu vairs nesaproti kotu dari ar savām rokām.

Betpag, kamēr es naktskreklā, vai tad tiešām pakaļas nav tvirtas kā tādas, aijmīn, neesmu tiešām redzējusi ļumīgu dibenu, tikai tādu palielu, un es mēdzu pasaulē skatīties un redzēt, man kustīgas acis, turtak nav tā, uz tausti, ka vaŗ satvert kādu izteiktu kroku, tas nav nekāds vēders vai sāns, viss drapērijās. Vai runa bija par kauko mazu un kompaktu, bet tāds atkal saknē nevar būt, minies cik gribi un citādi trenažējies, ja pats neesi mazs un kompakts

Esmu dzīva, bet stipri vīlusies. Rums un ņamči paliek man. Kāds bija un izskatījas, nejautājiet, es nevēlos par to runāt.

Kas viss nav jāpārcieš skaisuma vārdā. Aizmuku no darba ātrāk, lai tumšā paksī satiktos ar taņušu, kurai lapsas kapišons. Pa ceļam skrienu bankomātā, pirksti dreb, manbūs kapišons manbūskapišons pie mana imaginārā mēteļa ŗitmā, visu saspajdu, barga nauda, barga nauda, karočīt, bankomāts saka hrjakc, noŗij karti un atrij apakaļ naudu, esaku, omaigād, pie tvirtās pakaļas, nu ir vāks. Taustu akliem pirkstiem, vaimanāju, atrodu krīzes tālruni, meitene mani atbalsta pa līniju un restartē aparātu, es rasoju aukstu un saku vaij vaij vaij, viņamansaka, viss būslabi, es palikšu ar jums. Brīdī, kad viņas nav uz līnijas, es ŗinds kolēģei saku- laikam slikta zīme, nevaig man to mēteli, šī šūpo galvu un saka-točtoč, labāk nevaig, tad izrādās baņķiere ir atpakaļ uņ saka, jājā, protams, ka nevaig jums to mēteli, citā veikalā noteikti gaida cits, smukāks. Turp.kom. Man tel,karās

Результат теста «Какой мужчина тебе нужен»

вы ищите настоящего мужчину

Dzīve nav amīšu sitkoms un tam nekad ne ar vienu nebūtu jānotiek, bet es šorīt pieķēru kolēģi uz poda (Nutā, atver durvis, - sēž. Tas ir ļoti satraucoši, jo parasti, kad atverdurvis, tur neviens nesēž. Nu, labrīt, labrīt, sēžam,ko)un nemaz nebija smieklīgi, izņemot citiem kolēģiem, kas dzirdēja manu izmisīgo kliedzienu, un vai, piedod, nē, piedod tu man, vārdsakot, mēs viensotram visu piedevām, bet dziļi sirdī es neko neesmu piedevusi, jo man tagad jādur acis un jāsarkst