Pasakiet man foršu vārdu priekš poļe čudjes!

Teiksimtā, telefons man dekoltejā, jo kabatu nav, esmu pārpīpējusi jēgu un man galdakartēs divi lieki igori un viņi krāmē laukā tikai kastroļus un nedo kanapē un man sāp galva un rumam pŗiekšā gaismotājs

Es padarīšu sev galu! Neviena kleita nav laba, ko es vispār domāju, ka viss izskatās pēc mācītājsievas no porņuka. Aveņsarkanā un smukā reiferī iestrēga kaukur virs lāpstiņām un es vaiŗs netieku ārā, un pilnībā iekšā arī ne, tapē guļu un vaidu un stipri ciešu, viņa mani smacē

Principā, draudzībai darba vietā redzu tikai mīnusus, vienmēr kāds kārstīsies pār plecu un prašņās, kas tev tur, vienmēr kāds zinās kā tev normalī jāizstās un pamanīs pārmaiņas tevī, piemēram, svaigu matukrāsu un tā būs jāapspriež, nu, vai jaunu klozi, nu, vai to, ka tu dzer kolu,piemēram, tātad tev ir paģiras, nu, vai to, ka tev šodien ir labs garastāvoklis, nu, vai to, ka tev smuki uzkrāsotas acis, nu, vai ko, kas kuram arī jāpisī, kāds mans garstāvoklis un acis. bet vissāpīgākais ir tas, ka uz tava rēķina kāds nemitīgi lepni būs atmetis, jo atmešana jau tapēc arī skaitās atmešana, ka tu nepīpē savas, bet svešas, sevišķi nepakautrējoties nostriļīt arī pozapēdējo, lai tev stundu pirms darbdienas beigām būtu jāvelkas aukstumā pēc mazās paciņas, sevišķi sāpīgi tas pirmsalgas dienās, kad viss uz skaita, vaiarī dienās, ka no rīta stundu esi tinis savu devu, pirhstiem, ne mehanizēti, un akal, stunda līdz beigām, a tev etvijā tikai drupačas. Un pīpētavā neviens negrib pastāvēt, pašūpoties un vērot horizontu, iedomājoties sevi lotosā un fonā vaļu dziesmas, tarkšķēs tev, līdz sprāgs galvā vadi un ta būs miers. vaiarī šodien, ka tu esi jebījies pa visu rīgu, astoņās dažādās vietās maksājot naļikos, bīdot ģēlas un visko krustu šķērsu iepērkot visādās nepatīkamās vietās, un ne pīpēt ne ēst tev neviens nav devis, tikai divus dūmus kaukur pārskrējienos, nu, untatevi apakaļ darbā sagaida viens, nocieties kā sunīts pastaigas, untu beidzot gribi normāli palīgoties pīpētavā uz kādām divām cīgām vismaz,lauskisa un dūmu rimbuļu skaņās, bet tev viens dīdīsies un piestāstīs pilnu galvu saviem neticamajiem dienas piedzīvojumiem un prasīs vai tu uz balli arī šitādas satīsi un tujaubļaķ galvā rēķini, cikos ta jāceļas, kādos piecos?nu, lai puzotru stundu tītu savas četrdesmit un vēl pa virsu divdesmit, ko ballē streļīs nost

visiem būs kleitas un frizūras, tikai man nebūs kleitas un frizūras un rokas man būs norakstītas flomītī un vilksies šlepē pakaļ tikai vienetuļš skočs un tubzikpapīrs

Iebāž pakāļā to savu balli, es salieku rokas krustā un, ja visi tik gudri, lai paši arī organizē. Kur var fiksi nopirkt slimībaslapu?

My mad fat diary, ja kas ir ļoti pat skatāms gabals, tā vis nav nekāda tur bridžita džonsa ar simboliskiem pieciem kg ciskās un visi tādi pārsmējušies, visnotaļ skērī šit, dīvaini, ka ielikts komēdijžanrā, jo smieklīga tur tiešām nekā nav, ļoti aizkustinoši trakāsmājas draudziņi un terapeits, vārdsakot, dariet kā ziniet, bet es skatīšos vēl, nu, kad piefilmēs.

Manai darba draudzenītei Marijai ir škrobe, jo pierakstījusies uz balli nākt ar Sergeju, bet sergejs salauzis kāju, galdakartes man jau palaistas drukā, essaku, pofig, nocopē pa nedēļu vēlvienu tādu pašu, viņssaka nē, vainu stumšot šito pašu, vai nu vedīšot bijušo vīru, tikai tā baigā jebļa, tas esot jāsafrizē un jāsaģērbj, kad viņā viņu precējusi, viņš izskatījies labāk, vainu, akal variants, ņemšot līdzi vēl vienu tādu, kas viņu bildinājis vienreiz, bet to akal no tādas puses nevarot līdzi ņemt, ka tas pārpratīšot un sadomāšoties un bildināšot vēlreiz... vardsakot, viss ir ļoti sarežģīti, tā es no viņas monologa sapratu, kā arī to, ka politkorekti būtu izdrukāt pluss viena galda kartes ar tukšu ailīti, kur pie gadījuma arī ierakstīties, nevis strīpot pāri "sergejam", "annai" vaikam. starpcitu,varjanta nākt vienam šeit kā tāda nepastāv

Õ, sapnī bija izgudrotas filmas, kurās varēja ieburties iekšā, apēdot tableti, es, saprotams, apēdu gredzenpavēlnieka tableti, bet rūpnieciskas kļūdas sakarā iebūros krāšņā triloģijā par ūdens briesmoņu sadzīvi, man, vispār, aizdomas, ka piedalījos tajā kā medūza, bet v nature bija tā, ka kūlos pa tumšu dzelmi tādā spīdošā polietilēna maisiņā un centos nedomāt, kādas akal glumas vai zobainas briesmas man tikko nogramstījās gar kāju