< Apakaļās | 7. Janvāris 2014 | Uz priekšu vēl>

7. Janvāris 2014 (09:15)

Šodien autobusā brauca divi vikijas prototipi, kādi gadi diudesmit pāri, vai, blondas tādas divas čīkas, sēdēja pa četriem beņķiem, ieplestām kājām un mutēm, jo kožļāja vislaiku, uz viena no beņķiem svinīgi uzlikts telfons, kas diezgan nekvalitatīvi repo par sukām un bļaģām, otrai, savukārt, vislaiku zvanīja un viņa tai otrai un atņuķ ne vienaldzīgai  publikai vislaik jautāja: A čo im nado (čpo čpok, jo kožļā), prikaļisj (šļak, šļak), čo nado?! (čpok čpok )unta trubā: "Privet, (šļak šļak) čjo tje nado? (šļak šļak) Dae, prikaļīīīīsj, mi šja jedjem!". Parcikpartik man šodien nebija brī kleitas, un vēl vairāk, es nebiju uzkrāsojusies, un, ja ar to nepietiek, arī rūpīgi saķemmējusies, un, principā, es, galugalā, neesmu nekāda brī,  tad man nebija dukas savilkt ģīmi kulturālā grimasē un publiski atklāt, ka slikta gaume nav nekāds tikums, jo viņas man, drošvien, būtu atbildējušas, ka neglītums,resnums un pieēsmit cm augstums tože nē un es, savukārt, atbildētu,-... Jē bat... nou but... jē bat... nou bat-  JĒBATNOU!un iebakstītu acī. Vārdsakot, iespājami daudzi dažādi iznākumi un kas to laitagad zin, kur tie mūs novestu. Betvispār, man viņām bija ieteikums nākošiem braucieniem 22.autobusā, lai šokējošāk izstītos, viņas abas varētu līdztekus šim visam, savstarpēji rotaļāties ar rozā vibratoriem.

Ja par sievietēm turpināt, tad vakar arī gadījās man gadījums, dominā, eju es cauri, pēkšņi man pretim kā senam draugam, skāvienam gatava, nāk meitene un sniedz man bukletu, un smaidīdama, tākā visu mūžu tikai mani gaidījusi, saka, -tas jums (Murr, murr), es ņemu to bukletu, bet tai tvēriena brīdī, nesaprotu, kā tas notika, es pati tieku tā glāsmaini satverta ap, kātosauc, potīte tikai rokai?, nulūk, tātad, šādā intimā veidā satverta (otra roka,(viņas) starpcitu uz pleca jau), un maigi atsēdināta kautkādā ķeblī, apgaismotas dominas viducī, viņa pār mani pārliekusies špricē man virsū kaukādas rožu ziedlapiņas un prasa kā es jūtos. Savādi, es saku. Nulūk, beigās gan noskaidrojās, ka man jāiegādājas šī mazā brīnumu burka par sešdesmit pieciem eiro, bet tākā es viņai uzreiz jau esot iepatikusies (Murr, murr), viņa man iedos otru burku dāvanā. Brīdī, kad atklājās, ka es negribu to burku, viņas interese zuda un viņa aizgāja pie citas. Mauha!

7. Janvāris 2014 (11:01)

vot, piemēram, visu, kas smuks un spalvains, piemēram, saprotu, betē tie uggi, kaut arī glīti augšā apspalvoti, nukapē, kapē tai apakšai jāiskatās pēctā, ka tur iekšā ievietota plakanā pēda ar tādiem izplestiem pirkstiem, bumbulīšiem galā, nu, teiksim, šāda. Kroplība kautkāda, nu, ja uz pēdu skatās, augšas smukas,murmur, ami kusajemsja, kusajemsja mi? betē, neliecieties traucēties, jajums kājā uggs, esmu norūpējusies un izslāpusi visko pirkt, bet man neskaita navdu.

un viņa mals un mals

7. Janvāris 2014 (11:53)

godīgsakot, es gribētu cieši paskatīties acīs diviem cilvēkiem, iespējams, ka abām sievietēm, bet tas, kāzināms, nav spēlēts
Tas pirmais būtu tas, kas izdomāja, ka zupā obligāti jāiemet burkāns, piekam, nevis vesels, lai viņu riebumā un diviem pirkstiem izmakšķerēt un izmest, bet kubikos,lai viņš var ļengans un caurspīdīgs izplatīties pa visu zupas ieņemto telpu, kas būtu, attiecīgi, katls vai šķīvis.
A tas otrais būtu tas, kas paņēma rokā fufaiku un adatu, atsēdās uz dīvāna, ilgi un dumi uz to visu skatījās, tad notrauca idiota slienu no apakšlūpas untad---- piešuva taj fufaikai klāt īstu kažokādu.

Tas gadījumā, ja viņiem bija acis, saprotams, a gadījumā, ja tā ir viena un tā pati persona, tad man nāktos paskatījies vienai un tai pašai personai acīs divreiz

7. Janvāris 2014 (13:39)

Ar ko es šodienu gribētu rezumēt, reku, Šeldons jau labi pateica.Tagad došos savādos eksperimentos ar sevi un bīdīšu vēdeklī savādo izjūtu paleti, visu ar reksetina iztrūkumu organismā, pamatojamu, dzīk dzīk dzīk, negribas pat domāt, kādus procesus smadzenēs viņš veidojis, ja pie iztrūkuma strāva sit smadzenēs, dzīk dzīk dzīk, ku man patīk, kad Šeldons smej

7. Janvāris 2014 (17:33)

Notiem svenija Rēzeknes bēŗnības stāstiem bij tāds jauks, kur mazais rēzeknes puisītis skrēja fizkultūrā garām svenījam un prasīja :"A tu zini par ko mums sānā dur, kad mēs skrienam?". Uzko svenijs:"....", uzko, savukārt rēzeknes puisīts lepni: "Par to, ka mēs augam!". Lūk! Man par to naudu neskaitīja, ka es īsti nezināju, ko es gribu un kas ir pareizi, tagad, pēc izdzēstiem diviem komplektiem es zinu, kas ir pareizi unko es gribu, jo pakaļai tomēr cienījamā vecumā jābūt nosegtai. Tā, nu, paldies, es visu sapratu, atzinu, tagad skaitiet! (Dur!) Man vaig bēšu zamša mēteli ar melna zamša piedurknēm, tadman vajag to lapsas kapišonu, esdomāju, ka viņš iesklāt perfekti, jo iekšā lapsa, bet ārā-zamsis, un tad man vajag bēšīgus zābakus ar melnām detaļām, vai melnus ar bēšām, pofui, melnus, ooobojj, nu
nu
nu
nu


nu

< Apakaļās | 7. Janvāris 2014 | Uz priekšu vēl>