Birojēkā ir viena tāda vieta, kur sievietes viena pret otru izturas izteikli laipni, lūdzu, lūdzu, tikai pēc jums, onē, onē, kojūs kojūs,  tikai pēc jums, pēc jums, pēc jums... vārdsakot, ļoti labprāt palaiž kādu citu papriekšu. Un tas ir lifts.  Ne tubziks, ne restorāns, nekas. Unzinkapē? Tapē, ka tikokātu iesper kāju tādā tukšā liftā, kur neviens līdzsvaram nestāv pa malām, ta viņš izdod tādu skaņu kā tādi kliedzoši lūztoši svari tikai varētu izdot pārpūlē pirms sabrukšanas, piekam nošūpojas drausmīgi. Bet! Pēc divmēnešu eksperimentiem, dažāda veida ieslīdējumiem, iekāpieniem, ielecieniem un augstāk par zemi, augstāk par zemi, tagad varu  uzlūkot visas pa priekšu palaidējas ar lepnu un saltu: "jā, tāda es esmu, mistērija,viegla kā pūciņa" skatienu. Pie mana iekāpiena nu viss turas kluss.
(No sākuma vaig abām kājām uzkāpt uz sliekšņa un tad ar ļoti lielu soli pārcelt visu sevi  uz pretēju sienu). ZIS IZ SPARRTAAAH!

aij, štrunts ar tiem dizainētiem vāļenkiem pa tauzend baks, man vispār šitie patīk, nez, viņi mani apsmies un lamās, kad pasūtīšu pie viņiem tikaj divus (labo un kreiso) un izmērā dāmaj piemērotus?