Tumši aizkari un pieklusinātas gaismas, tie man labākie draugi, es, piemēram, vakar, vispār nekā nesapratu un šodien arī taisos nekā nesaprast, jo, kad neieslēdz rīta radio, bet tā vietā pingvīnus, kuru sev sevišķi piemēroto izlasi, galvai pulsējot, vakar veidoju no 12 dažādiem albūmiem, sanāca stunda piecdesmit septiņi un vienā folderī samesti un visi lieliski, visas disharmoniskās pitagora biksiņas nafig, nu, ir viņiem tāda dziesma, forša itkā, bet galvā dur, nulūk, un, kad tā rīta radio vietā tu ieslēdz atkal viņus, nu, vai dajebko citu, tad nav jau neviens, kas tev atgādina, ka pulkstens ir septiņi trīsdesmit vai astoņi trīspadsmit kā paltaban, un tu gandrīz vairs nesaproti, ir vakars vai rīts, jo kā jau teicu par tiem aizkariem un pieklusinātām gaismām, un kurp tev vispār tagad jāiet, uz darbu vai uz balli, jo tikpat labi varētu būt arī sestdienas pēcpusdiena, pēc sajūtas tieši. Nulūk, un nav jau vairs jēgas tos aizkarus jelkādreiz atvērt, jo gadā jau ir tikai viens mēnesis, ko redzēt,- jūlijs, pārējie ir vienpadsmit dažādi novembri.
Tātat, tātat, to foreli vispār mans puika noķēra!
Ja par padomju multenēm, tad
man jau sen sāp tāds jautājums, bet nezinu kā apstāstīt, bija sensen, astoņdesmito beigās (vai agrāk, spriežot pēc miglainās atmiņas) tāda multene par mašīnītēm, ļoti aizkustinoša, ja, varētu pat teikt, ka tas bija mīlas stāsts, jo vienam, laikam tai vīrišķai mašīnai kaukāda klizma ar riteni gadījās vai ko, un ta tā sievišķā mašīnīte bija viručalka un tā. vairāk neko neatceros, moška tam puisītim bija piekabe, markas nezinu, neko nezinu, bet bij traki jauki. Ā, vēl tur, šķiet, nerunāja necik, tikai plika muziciņa un tās mašīnītes. Enīvan?
Bruņinieks tādstākā
Ojbet, nupat bija briesmīgi, es izgāju uzpīpēt, vārtrūme jau man tādā aizdomīgā ielā, ja, un pietura taisni blakus, un tad te tie mīzēji nāk arī parasti un viskas un ta es traucēju viņiem, jo stāvu un pīpēju ļoti ērtā vietā un viņi no manis satrūkstas, laigan es jau zinu, ko viņi tur stūrī sataisījušies darīt, viņi parasti, ieraugot mani tur, griežas uz papēža riņķī un tēlo, ka sajaukuši vārtrūmes, hehe, bet es ta visu zinu. Un es izeju, tagad, nupatām, divas minūtes atpakaļ, tai vārtrūmē, skatos, futuvells, A. ar mašīnu pa riņķi griežas, tas tāds jauks zēns mums, žēl, ka nesēd te uz vietas, ta varētu jokoties, nulūk, un es domāju, fuvells, ka viņš te virpuļos ar to mašīnu, ka netieku uz savu slepeno pīpējamo stūri, ta apstājos maliņā pie trepītēm, jūtos kā no laivas izmesta, ka tādā neērtā vietā jāpīpē, aizpīpēju un tā, saproti, māte mīļā, pagriežu es galvu, nēnu, man jau tā likās, ka kāds tur fonā lavās, bet šķita, ka pa trepi augšā aizpirdis, bļadj, pagriežu galvu, āāāā, es nezinu kādām samta čībiņām tas perduks pielavījās, betē tuvāk savai sejai svešu seju skatīt jaunu vairs nav iespējams, bez gandrīz intima. Untā šķībā seja, es nezinu vai viņš bija mēms vai kas, bet tā mēmā, briesmīgā seja rāda to pīpējamo žestu, nutipa, ka velk dūmu no tukša gaisa, nu, diviem pirkstiem tā, nēnujejbogu, ja es ņemtu līdzi paciņu, nevis vienu cigareti, es viņam visu būtu atdevusi, tikai lai viņš iet prom, dievadēļ, jo man no šitās pielavīšanās, godīgsakot, sirds aizgāja palēcienos un abi ceļgali trīc, un es skatos uz to tuvo ģīmi un saku - man nav, redzi, man nav, un viņš nāk tuvāk un rāda to žestu un ta es kā tādu eņģeli dzirdu A. , kas atvēris logu un tādā stingrā balsī saka "Idji kkomņe!" vai kānuturto raksta, un es arī nāku, a man tā bails, ja, es tak muļķiku pirmstam skatījos, nebiju rēķinājusies ar to, ka uznāks kaukas un A. saka :"Stoi sdjesj. Šas budu dratsja!" unta pie šitiem vārdiem tā ēna samta čībiņās, aizskrēja, tiptiptip. Un es biju glābta. Vai nav forši, nopīpēju gan divus dūmus, iešu laikam kaukur publiskāk šodien.
