Sirds mūzika, tātad
Vakar uztrāpīju burvīgai filmai, gribu būt scenārists tagad.
Tātad, filharmõnijas orķestra čelliste kā angels baltā kleitē tāds, tikko no skatuves nokāpis tiek rudās družkas aizvilkts un pārteju, kur visi dzer un laiž pār lūpu, pārtejai šī kā dzīta izskrien cauri, pa taisno uz jumtu, kur atskan vilīgs melodijs, stāv, zin, uz dzegas, vasaras vējelis pūš cirtās un šķīstās kleites apkakšmalā, stāv un ausās, tieši apakš jumta, peizāžai, kaukādi brandenburgas vārti atvērušies un tur, nez, spriežot pēc koptēla,- pats bobs dilans ar ermoņikām vazājas un pūš sēru noti, nu, stāv, vārdsakot tā, klausās kā mūzika ar viņu runā, pēkšņi, saprot, nav viena viņa uz tā jumta, kaukur pavisam augšā sēd džeks jāteniski skursteņam taisni pāri, nušis saka, komsī- komsā, nāk augšā pie manim, nu šī arī svemp, seko dialogs kā ar viņiem mēness runā, nutur, koelju un tā, unta nākamais kadrs šie jau mostas turpat uz tā jumta, tik tur tagad tahta ar spilveniem un pāris mēteļi, nu, seko trauksmaina mošanās, nutur, es jau parasti šitā nedaru, vajmanu vaj, man jāskrien čells spēlēt, ko jūs mani te gramstiet un aizskrien šī, pat tufeļķu neatstājusi, nu, džeks, karoče, ahujā, kliedz no pakaļas, -nāc vakarā akal šitaipatvietā šitajpatlaikā, šī tāda atskatās pēdīgo reizi tā liktenīgi, tipa -jā, tipa- nē, tipa- varbūt, un prom ir, nukaroče, kā tas bija kā tas nebija, ka to čellisti stingrais tēs iestum mašīnā un saka, nebūs tev prieki, tev čelss jāspēlē un aizved prom, džeks tik pagūst nokliegt- nē taksim no pakaļas un viss.
Nākamais kadrs, čelliste sēd parkā un glauda lielu vēderu, votķe na- tahtas un mēteļi un bobi dilani un sarunas ar mēnesi, nu, paglauda to vēderu, ta nākamais jau kafeinīcā ar to pašu stingro tēvu, šissaka, tev čells jāspēlē, nevar tev šitā būt (es gan nezinu, kāda jēga vairs, ja tas vēders tāds pakrietns jau), šī tāda, akal glauda to vēderu un saka, nē, tas nevar būt nekad, skrien no kafē laukā un, hujaks, nobrauc šõ auto.
Nukaroče, mostas jau slimnīcā, mostas tāda, bezpoņatkās, stingrais tēs sēd uz gultasmalas un saka, man ļoti žēl, bet viņš ir miris, nutas bērns, šī šokā, atkrīt- nēēē..priekškars. ta tur pavidam rāda kaukādu bēŗnunamu, nutur puisīti tādu, kam no visām malām mūzika skan, šissaka, vecāki ar mani runā, nuvārdsakot, viskādi murgi. Nukaroče, ta tas murgainais puisītis, kam mūzika nāk no visām malām virsū, aizmūk no bēŗnunama un kļūst par oliveru tvistu, meklēs karoč papppī/mammī, bet šo nogrābj kaukur pa vidam Viljamss visā savā krāšņumā un viskādīgi izkalpina un liek ubagot, jo puisīts tāds makten apķērīgs un patstāvīgi iemācījās ģitāras spēlēt. Nutaakal stāsta pavedieni noved pie čellistes un džeka no jumta, diupadsmit gadi pagājuši (tikpat arī murgainajam puisītim, kapiš?!), džeks no jumta, tāpatkā čelliste vēljoprojām nav aizmirsis pirms divpadsmit gadiem notikušo kniebienu (bet vai jūs esat aizmirsuši pirms divpadmit gadiem notikušo kniebienu?), džeks no jumta glauda čellistes fotogrāfiju un pamet spēlēšanu grupā, čelliste pamet filharmonijas orķestri un kļūst par mūzikas učeni un skumjām acīm gramsta svešiem bērniem vaidziņus.
Murgainais puisītis tikām ievandījies baptistu draudzē, maza meitenīte parāda viņam, kas ir notis, šis paliek trahs un pieraksta visas lapas pilnas, sakomponē, tātat, savu rapsodiju, meitenīte ahujā, pasauc mācītāju, kamēr mācītājs nāk, tikmēr murgainais puisītis jau piesēdies pie ērģelēm un mauc savu rapsodiju, mācītajs šokā, no jumta atspīd saule, apokalipse, karoče, nu, ,mācītājs, aizved, tātad, murgaino pusiīti uz konservatoriju, neviens, protams, nezin viņa īsto vārdu un izcelsmi, bet konservatorija sajūsmā, ģēnijs ir atnācis, visi metās šo apskaut un tūdaļ murgainā puisīša rapsodiju spēlēs augšā krutākais filharmonijas orķestris, šim tik jādiriģē. Patamlāgam, vai drusku pirms, čelliste apmeklē savu mirstošo tēvu, šis tik sēc un saka, man tev jāatzīstas, tātat, atminies, kad tev mašīna nobrauca un bēŗns tev nomira, zinkā bija, viņš nenomira, bet es visus papīrus parakstīju tavā vietā un aizsūtīju bēŗnnamā, šītāda, šokā- nēēēē!
Nu, vārdsakot, seko ilga meklēšana, līdz noskaidrojas, ka murgainais puisīts ir kam dēls, pareiz, čellistei. Nu, karoče, īsi pirms filharmõnijsorķestris spēlēs murgainā puisīša raspodiju visai londonas publikai, šo akal parauj Viljamss un liek ubagot, bet kaukā viņi tur kopā ar citiem bareņiem nosit šo ar ģitāru. Nukaroče, notiek tas koncerts, a kā spešal solõ gests tai koncertā ir uzlūgta kas, pareizi čelliste, kas diupadsmit gadus nav spēlējusi, betē, nekas, neviens viņu nav aizmirsis un šī jau mājās satrennējās, nuja, un taisni tad arī tai koncertvietai brauc garām tas džeks no jumta un izdomā skriet laukā, izdzirdis šīs skaistās notis. Nukaroče, kaukur, pūlim pa vidam viņi viens otru atrod, nu, džeks no jumta un čelliste baltā kleitā (kā zinādama, ne)sadodas rokās, bez vārdiem un laimīgām acīm skatās uz savu atvasi, kas diriģē orķestri un bikli smaida. esdomāju gan, traki ērti, ne kakašku, nekā, jau dabū gatavu, pieaugušu, un ar rapsodiju jau sarakstītu.
Filma: http://www.acmefilm.lv/lv/film/sirds-muz
