Pēdīgā laika cibas prieks, odnoznačno, ir svenīvraitings

Šon gāju gar kaukādu skolu, kas nu tā tāda varēj būt, uz krišbarõna ielas tāda, pretīga kā jau visi šitie moku perēkļi, jupis viņus, kā tagat atceros..., eju, tātat, a tur tāda apmalīte un laksti kaukādi vējā šūpinājas, skatos, sēd uz tās apmalītes, zem tiem lakstiem, maļčiks, sēd maļčiks, tātat, portfelīts uz ceļiem, sēd un raud, nabags, sirsnīgi tā. Man aš sirdī iedur no šitādas zināmas ainavas, pirmais uzreiz, nu, lielās māsas komplekss pārjem, nutur, saki, mazais, kampapurnu, kas pāri nodaŗīja, visus izsvaidīšu, tadomāj, kotestur bāzīšos, pasūtīs kā visas tantas- dirst visticamāk, paeju garām, domāju, nea, jāatstās tomēr, amoš manīšu kāda mēma aicinājuma, atstos, kātat, cita tanta klāt jau piemetusies, pārliekusies tā gādīgi, rokas lauzīdama, kristietīgā manierē tāda. Tanunezin, kā šiem beidzās, visticamāk jau, ka nekā. A es varbūt varēju viņam kā baltajs pūķis būt bezgalīgā stāstā vaj dāvana visvājākajam. Abet nebiju, tātat.