Vecenītes navdejos, plēsoņas viepli ieņēmušas un dibenus sēstībai atšāvušas, metas uz brīvo vietu, atsēstas, uzvaroši ieskatās konkurentēm acīs un tikai tad, kad briesmas, proti, saperņicas, pāri un purpinādamas atkāpušās salona tumsā, dibenu no hoŗizontālā laupījuma neatrāvušas, bezmazvai uz pusi pārrāvušās, sasarkušas stiepjas nopīkstināt savu svēto talonu, viena nupat gandrīz uz mutes nolikās, ka tik citaj neticis. Bezkuļturie, vecās partizankas, takoe že bļadstvo kā ēstūžos, tādam, tikko pa durīm ienākušam, degunpriekšā iejemt ēdāja ar pillu paplātīti nostīto stoļiku un demõnstratīvi uzmest uz tā nošņurkušu zontu un cimdus.

Tagad mēs visā šitajā, kas kā kaķa izvandīts kamolīts pa istabu krustu šķērsu, dzīparu-dzāparu, izstaipīts atradīsim vienu galu un cerēsim, ka tas būs tas pozitīvais gals. Joe, ir jau visādi prieki arī rudeņos un ziemās, vajne, nutur, bronhīts, aukstas kājas, grūšas domas, slinks vārds, viss kas notiek, viss uz iekšu, laukā nenāks, tikai dzērumā, bet kas tad tas, to no rīta akal nožēlos, ikdienā pavisam runas spēju noštopējums, trīsreiz no cibas iekšā-ārā dzēsījums, jo esi bezgala bõringa tagat un neviens ar tevi vairāk nedraudzēsies, neskaitāmas piemiņas dienas, mūžīgā uguns, nosalušas kājas, jāapkopj radi, tie, kas kapos, sapūsta galva un rokas caur diviem cimdiem salst, stingi pirksi, stingi pirksti, akdēvs, es viņus vairs nejūtu, kaut arī vēdeklī, tie nokritīs, pasaki, tie nokritīs? haimorīts, nobildēsim jūsu galvu, pastīsim, kas jums tur,  jobans džinglbels, rūķi skatlogos groza gurnus lambadā, ti padarki nam priņos, pidaras garbatij? gripa, visi krogi ciet, nosalušas kājas, piens ar medu un sõdā garšo pēc sūda, bet tas jau ne iesnām, tas klepum, arī tas tev būs, gaismu nav redzējs'e jau sen, visi koki pliki, es kā ēna zem sēru vītoliem, vīkšķu pauniņu un vaidu, vaimanuvai vaimanuvai, jebal acī kā s ņizu dujet, tātat, akal kaukāds pusgads pa tumsu kulšanās, sniegi sejā birst, asi vēji pierē kā tāds lauskisa tēvišķais skūpsts bezmazām, visa tuša laukā tek un acis asru miglojas, tāpat jau pēc ķēma, kabi beidzies tas kādreiz un parāvs vells, un slīdīga zeme, kādos tādos naglotos alpīnistu zābakos jūs gribiet lai es pa jūsu sāļainām šļuru ielām slāju, joptvaj ku man šitais riebjas, laikam līdz galamērķim nedaiešu, tepat piegrāvē sakaltīšu ķeksītī vai baranciņā vai jautājumzīmītē,tas pēc garastāvokļa, redzkā sērkociņpārdevējai, tai, kas andersena, nekas traks nebija, tikai egles un cepeši sapnī rādījās, kamēr pavārtē sakalta, pfuti, sasala, gan jau ķeksītī, viņa jau tāda pieticīga meitene bija, nulabi, apkārt spickas izmētāja, dekõram, tāteikt, to mēs arī varam, akal tumsa tumsa, pliki koki un sēru vītoli, arī pliki, protams, pat celufānmaisiņi pa gaisiem nelido, jo pie zariem piesaluši, ziemas mēteļi visi pretīgi, pēc bočkas izskatās, fjokla, uzliec cepurīti, fjokla, uzliec cepurīti, neskrej ar pliku galvu, sapūtīs, ta tu redzēsi, meningīts un letāls izshods, cauri, šitā bija šitepat kaimiņienei, pa labaj durvij...Un ta atnāks mesjac apreļ, pienāks pēdīgā zaraza, tā tikai jāpārcieš, nē, tās laikam parasti martā, karoče, es šito visu no galvas jau zinu kas būs, pavisam svaigā atmiņā viss tāds, kā mēs pagājšgad no garās ziemas stingiem pirkstiem knapi dzīvi izsprukām, dzīvi arī garīgās sfairās, aimīn, pa nopietno, un aiz tā man gribas jau tagat viscaur melnā tērpties un arī mellu marli sejai priekšā aiztīt,nulabi, kaukādas smukas, izšūtas puķītes uz tās marles drīkst būt, betē tā, viscaur melnā, sauciet mani par maija atraitni, tātat.
A par pozitīvo galu, tas tā, lai ievilinātu līdz beigām un teiktu- gačjā!