O, jauns, seriāls, tātat, nu neko tāds, vispār, no sākuma bij bõrings, nu, visi viņi tur tādi boļņa už neizteiksmīgi, abet, kaukur pa vidam, kad jau sejas sāk atšķirt, ta taisni interesanti palikās, betē, nuja,  atkal kaukam noskatīta pirmā sezõna, bez cerībām sagaidīt nākamo un atminēties, kas bij iepriekšējā, un, pa manam, tvailatu faniem jābūt pavisam stāvā sajūsmā, jo šite ar visi metas ar ilkņiem mežā un lec kokos augšā, arī vidusskolā starpsugu mīlas četrstūris bezmazvai,  starp diviem vilkačiem (viens no kuriem, tas kas puika, dikti glīts), vienu sukubeni (es jums nosūkšu visas dzīvības sulas, muāhahā) un vienu cilvēku, kas itkā ir cilvēks, bet pēdīgā sērijā arī paliek gluži sarkanām acīm un zombēts un svaida mammī, papī pa priekšnamu- tiž-tiž, ta nezin, kas ta nu tagad būs, jo priekškars krita pašā interesantākajā brīdī, nu, pie tās vecāku izsvaidīšanas. Ā. ta tur vēl viena vecene burās pa pelašķiem un vāra viskādas zombējamtējas, nutur, tubūsi mans vergs un darīsi visu, ko es tev likšu, vēl viņai slepenā istabiņā gjīmju atlējumi un acis burciņā, vārdsakot, visi tai ciematelī galīgi trahi un nav tie, par ko izliekas, ā tas laikam spoilers, ja. Betē, pietiekami interesanti, tātat.

Pīpēju savā dzestrajā vārtrūmē, atšautu krāgu, domāju par visa pastāvošā bezjēdzību vai kā nu tur bija, viss tāds pelēks un bezcerīgs,  nebūtu kūtrele, būtu klaušas tropiskos mežos pie artīta mocītām pumām, koalu auklēšana un barošana ar siltu pienu, baltas bikses un riõ, nebūtu uz šitiem visiem brūniem rudeņiem jāskatās, kāss arī, velns, nepamet, nu, viskas tinas pa galvu, nutur, lūzere, lūzere, piekam- akdievs, cik tev gadi, ko lai rīt velk mugurā, man nav ko vilkt mugurā un stūlba seja arī vēl pietam, vajtuzini vēl kādu lielāku lūzeri pasaulē, vajtuvispār zini, cik noželojami šitais viss ira un kur viss sadirsts jau saknē untā, visu ko domāju, peizāžam atbilstošu, apkārt viss tāds pelēks, to es laikam jau teicu, ta pastos augšup, vaikurjauki, elektrības vados trīsi balouni ieķērušies, viens zils, viens zaļš, viens rõzā, taisni prieks, pušķītī sastājušies, ar debesi konstrastē un vējā tirinājas, vai tā būtu zīme no augšām, domāju es.
Aij, neko, atnācu tikai pateikt, ka tikko biju akal pīpēt un no tā rõzā nu palikusi pāri nožēlojama ļerpatiņa.

Ekstrēmās pārvērtības ir briesmīgs raidījums, nupat viņi divus tīri simpātiskus cilvēkus ar smieklu grumbiņām un viskādām citkādām jaukām cilvēka seju krāšņojošām iezīmēm, pataisīja par pavisam piedauzīga paskata, apvītušiem pusaudžglumekļiem, mūžīgā izbrīnā ieplestām acīm un baismā smaidā atieztiem kristāla zobiem, tākā tādi olīši gludi, viss kā slotu aizslaucīts, arī saprātiņš, kura klātbūtne iepriekš bija skaidri nolasāma tais pašās jakobi nepilnībās. Būtu jau labāk vienkārši bišku saķemmējušies un kosmetologus apciemojuši, nevis visu dvēsli no vaibstiem prom patriekuši.