Nostījos, vārdsakot dok.filmu "Bēgums" un ko nu nevaidzēj, to nu nevaidzēj, jo, pirmāmkārtām, tur var saraudāties kādas divās vietās vismaz un otrāmkārtām, ieraugot īru skolniekus, kas visi izskatās kā no Potera,  nutie rukšķīgie Malfoja pakalpiņi, un laikam tiek baroti ar kaukādām drigjenēm, uznāk mērena panika, kaukādas šausmas, tiešām, tā iet, ka mājās nesit ar slapu dvieli, šie jau bēŗnībā uzvedas tā, kā šeit,  maķīša rajõnā pie  maukām un  šnaba, tikuši Betē, daži secinājumi tika izdarīti, šon darbā ierados stundu agrāk un domāju tā darīt arī turpmāk un vēl, es domāju, ka tad, kad man skanēs zvans, tpfui,tpfui, tpfui, es braukšu par brīvprātīgo uz Austrāliju un ar pinceti barošu bāreņos palikušus un klibus koalas. Trešdien laikam vēlreiz rādīs, betē laba gan, sevišķi  čigānmāte un galvenais kūrētājs, tie man favorīti, iesaku pastīties.

Un vēl, uzskatāms paraugs, atminamies tagad smalko tantu pastāstiņus  par krievuškām õperās ar kombinejiem un frotē dvieļiem ap pleciem, atradušies smalkuļi, da pastījušies no malas, kā paši svešatnē izstās, mazie, jopta, meža dīvainīši.

( ... tālāk ... )

Sapnī kaukāds piedauzīgs, plikpaurains resnis, nelāgi smiedams uzcēla un iekāra mani trolbusu vados, brīvībsielā,tur, virs drogām, es nelabi brēcu un pretojos, jo man augstumi nepatīk, bet tas nelīdzēja un ta  karājos tādos ļodzīgos vados, ikpabrīžam mainīgā, te piecu, te- astoņu stāvu augstumā līdz juris šteinbergs mani izglāba un es šausmīgi raudāju un man asiņoja deguns un pilēja sniegā. Plikpauri un asinis nav uz labu, tā- arābi.