Es ta domāju, vajku feini nosauļojusies, a izrādās suodŗējos apkvēpusi. Brīvības tikvien bija kā pāris ali pie ezera, kur ciršļi un bērni bezrūpē pin pieneņu vaiņagus un astītes pušķīšos. Taisni tagad viss apdarīts un varētu mierīgi pūsties, smilgu zobos, zem mežbaložligzdas, abet beidzas tas prieks. Un trakoti negribas ŗītu un vilcienu un mājas un kurpes vilkt kājā. Ņulūk, vēlviens pīpis un brīdis putnu treļļu manā meža pīpētavā un aidā uz ķebļa karināt õpja mājā aizkarus, savādāk, citēju, sanāks man pills pagalms vecmeitām, lūrēs kā es te pliks guļu un teiks-fui, viņam taču tur nekā nav.

Beidzot es to dzeguzi novaktēju ar naudu kabatā, ato zin citās dienās nekā- vai nu man pliks atejštopējamais ŗokā vai segu dauzāmais vai pilla kabata benčiku. Un tai pirmā reizē šī vispār, tanī ar atejštopi, prakukukula knapi četras ŗeizes un aizrijās laikam, saprata, ka nav vērts. Amanpofig, tu olu parazīte, toties man meža balodis pillu ausi piedūdoj un ta man kāŗeizi bi klāt viskovaig. Vot. A pie manis tagad, mežiņā uz sūnucelma, saule riet pa taisno ezerā un kaimiņš laivu naglo. Kaut ŗītu nebūtu jābrauc, akjel.