Hā, hā, a vi rabotaiķe, rabotaiķe.
a mēs pie ezera tikmēr alusu padzersim, bet ap četriem, savukārt, rūgti raudāsim rēzeknes autoostā.
Un vēl gaužāki mēs rīgā raudāsim. Un ta, ka mēs mājās atnāksim, ta pavisam.
Vispār, es domāju, varbūt tiešām laukos ir nākotne, manējā, vsmisļe.

Forši, ka ienākot bibliotēkā man uzreiz pajautāja, vai esmu Ļoņas mazmeita, pat nepaspēju labdienas padot. Tagad topu, pa duru šķirbu, ik pa brīdim gādīgi aplūkota.

Fui!