Nulabi, ka iŗ izdomāti viskādi universāli diski līdz augšai pilni terijiem giljamiem un milošiem formaniem, savādāk, pasarg dies, būtu jāsāk, kā reiz ulmans, taskas guntis, teica, grāmatiņas lasīt.

un atminos, ka beerniibaa man bij divas iemiiljotas bilzhu graamatas, viena legaalaa, kas l?gjiski, zaljvaakotas bistrupa karikatuuras, bet otra - milzu boscha maakslas graamata, ko slepshus un sveetsviniigi vilku laukaa no papii maakslas plaukta un stundaam ilgi peetiiju katru bildi pa detaljaam. Intarasanti, cik vienam shiis detaljas bij pievilcīgas, un šeit es domāju bistŗupa zīmētos sieviešu siluetus, tik otram atbaidošas, bet abiem diviem apukšā kaukas tik sasodīti zeksuāls, ka nevar atrauties. Betvaŗbūt, tas vienkārši tāds vecums bij, kad gribējās mušām spārnus raut, bet tās gulēj ziemas miegā.

Kartfeļmizojamo tehnolõģiju sakarībā iedomājos, ka mans miesīgs õpis vešu mazgā tādā veidā, ka bļodā iemērktie loŗiņi tiek stampāti ar specjāli tam iegādātu atejas štopējamo ŗīku. Un šo jautrām skaņām pārbagāto procesu viš pavada aŗ mazmeitai veltītām pamācībām,pŗoti: "nu redzi, čaks čaks un gatavs, tas vakuums tuŗ ŗodas un nevaik nekādu automātiķu, aizies uz veikalu nopirksi sev aŗ tādu, paņemsi uz ŗīgu, nebūs mašīna jādarbina. Skuķi, ko ņirc, še, baksti pati, re ku tīŗs viss..."

Vispār, visčoinākais mīļvāŗdiņš ir nevis dūdiņa, bet skuķis, ta uzreiz liekas, ka mati zirgastē, deguns vasarraibumos un ceļgali zeļonkā.

Labi, ka manas acis nav ŗedzējušas un ausis dzirdējušas kā perdõ fŗeimanim kāds saka "ardievu, mazais kukainīt".