Vārdsakot, dzejas vakars bij užos. No sākuma stilīgā jaunatne sēdēja baltā dīvāniņā un lasīja visiem priekšā padomjlaiku dzeju dīvainā intonācijā un paši par to smējās. Pēc tam nāca dažādi onkuļi gados un skaitīja dzejoļus par minetiem un maukām. Tad nāca mazliet jaunāki un skaitīja par grieztām vēnām, minetiem un maukām. Un pēc tam, teoloģijas studentes, lasīja dzeju par pelrušķītēm un sniegbaltītēm, bez minetiem un maukām.
Vienīgais prieks- mi6 Arnis, kas skaitīja rindas gluži kā no 80to gadu Dadža. Vārdsakot, vakar sajutos mūžveca, krāsainu gumijnieku un progresīvās jaunatnes ieskāvumā, toties pieadīju šallei vēl kādus padsmit centimetrus.
Es gan šaubos, ka to kādreiz valkāšu. Bet, ja nu kādam, radīsies vēlme pēc 4 metrus garas Benderšalles (ādažu kioskā pardotā paštaisītā saldējuma krāsās), atdošu par pasaku. Bet smuku. Un ar labām beigām.

Liels bij mans izmisums, kad vakar, raustot Spiegu bāra durvis un sēcot: "Kņigu otdai!", tās palika tikpat noslēgtas kā anonīmo alkoholiķu bāriņš glõbusā.A man ta šķita, ka viņiem vienmēr viss vaļā. Iešu šodien akal, moška paveiksies.

Nekad neesmu mācējuse būt lāga draudzene- mierinātāja, nu, tur padot kabatlakatiņus, pliķēt pa plecu un sēkt :"Jā, jā, cūkas viņi visi!" vai "Kā viš šitā te tevi nenovērtēja, eh, tu ar saviem dotumiem esi pelnījuse vīrišķi ar vismaz kaucik matiem uz galvas!" utp.
Nu, nav dzīve Streizandes filma, nu. Un visas pasaules nelaimes aiz tam ceļas, ka cilvēks sevi par kauko sevišķi īpašu un unikālu tur. Aij, pilla pasaule kazām un pilla pasaule jākļiem  Un tā viņi visi tur pisās.

Man tagad arī ir Loras Palmeres slepenā dienasgrāmata. Un Tvinpīkas simbolvārdnīciņa. Tagad es visu sapratīšu. Un no Boba vairs nebaidīšos.
Žēl, ka nevar adīt, skatīties un lasīt vienlaicīgi.

Labdien! Iepazīsimies! Bērnības trauma!

Šitā sakarībā: http://klab.lv/users/panco/24724.html
Mēs ar Kūmu esam nesapratnē. Ko darīt? Kā būt?
Bij tāda latviešu filma par dzelzceļu un kontrabandu. Galvenajam varonim tika zvanīc un sēkts klausulē: "Jēkabson, esi piesardzīgs!!"
Tad, lūk, kūms saka, tas, kam vaidzēj būt piesardzīgam bij uzvārdā- Pēterons, es saku -Jēkabsons! Kā lai tagad zinām mēs? Bet, kas gudrs- atbildēs!

Es jums neticu, jūs visi esat sazvērējušies

Publiski paziņoju, ka sākot ar šo dienu esmu Fjokla Jēkabsone.

Tas būtu dikti mīļi, ka es tagad aizietu uz krogu, kur man pienāktu klāt kāc galants kunks, bikšturos, paklanītos un teiktu :"Labvakar! Jēkabsons!"
Un es kniksētu un teiktu:"Hohohõ! Esiet piesardzīgs!" un iebakstītu viņam vēderā.