Lai arī Jūs gaidāt,ka teikšu, ka vakar iekritu furšetā un tēloju beigtu, nesagaidīsiet, jo tur vienkārši nebija furšeta. Toties bija folklora, dejas, dūdas, akordeoni, smuki puiki, smukas meitas un pa vidu pundurfjokla ar kuminjsh klostera dārzā zagto rozi matos.
Ir arī pavisam labā ziņa, kurpes es tur tomēr esmu atstājuse. Jautāsiet, kāpēc tā ir laba ziņa? A tapē, ka (kā rāda pieredze) ir daudz intimākas detaļas (neskatoties uz 37.gada pamācībām) ko iespējams atstāt naktslokālā uz lampas.
Mājas biju akal kā štiks, plkst. 02:45, gluži kā vienmēr pēdējā laikā, to laikam sauc par žūpiņu bioloģisko pulksteni. Bet vainu par to lai uzņemas Kalēju ielas mefistofeļi, kas saka :"Davai, vēl pa vienam un tad... kā ar nazi!".( Ar nazi, ar nazi, bet kā paliek ar aknām?)
Nākošais moments, ko patlaban vēlētos atzīmēt ir iepriekšējās diskusijas sakarībā. Manas aizdomas ir apstiprinājušās, visas manas simpātijas un simpātiji pamatskolā ir bijuši doģiki, gluži kā es. Daži akal nea, bet visur jau mēdz būt patīkami izņēmumi. Vot.
Ir vēl daži momenti, bet kādam šajā pasaulē ir arī jāstrādā. Nav laika man te ar jums, bet tos, kas bija vakar folkvakarā (ar dažiem izņēmumiem, pareizāk- vienu) - MĪ LUV JÕR KOMPANĪ SÕ!

Šitā sakarībā: http://klab.lv/users/kuminjsh/787129.html?mode=reply 
Kad kuminjsh  vēlēšanās piepildīsies (un tā noteikti būs), ta mana nākotne būs nodrošināta,  nebūs vairs jāiet uz darbu, bet  gan jāsēd rātni mājās un jasien mezgli.
Tad , lai bizness plauktu un zeltu, būtu jāuzņem reklāma, gluži tāda pate kā par Dormeo matraci vai vibrējošo jostu.  Kūms priekšplānā vicināsies ar striķi un stāstīs kā tas izmainījis viņas dzīvi un fonā es, samta zofā- mezgloju.
Nuja, un pirmie trīs klienti, pac pa sevi,  būs jāņem dõļā! Vārdsakot, viss mums būs čoini!

Pirms brīža biju ļoti tuvu TAM, nu, tai mirīšanai, man šķiet, ka tuvāk vēl nebiju bijuse, nu, izņemot gadījumu, kad zem ledus ielūzuse atrados.
Šoreiz gan - pavisam neromantiski. Staipīju bukletu kastes no augšas līdz pagrabam, tad uzpīpēju, tad pastaipīju vēl. Un ta sapratu, ka tas, kas ir tagad, tas ir tas slavenais "pizdjec" un sirc nav vairs tur, kur viņa ir parasti, bet es visa viscaur esmu viena liela sirds, piekam - manī tūliņ kaukas smagi plīsīs.

Bet apziņa, ka nomirt darbavietā- tas tomēr ir šausmīgi nepatīkami, citiem apgrūtinoši un eita sazin, kadā pozā nokritušu viņi tevi atradīs, tomēr nav no tām patīkamajām, sevišķi, ja esi svēti pārliecināts un ieplānojis, ka, ja gadījumā sagribēsi mirt, ta vienkārši smuki saģērbsies un uzkrāsosies, iebridīsi pojeņu laukā, iekliegsies:"Es mirstu!", atmuguriski kritīsi pojenēs un tad - pārvērtīsies par ziepju burbuļiem. Un tad... un tad - viņi noķers vien ēnu no tevis!

Lūk, un tāpēc es šodien nenomiru, bet gan nopirku validolu, kas ir vienas no manām favorīttabletēm (bērnībā man vēl patika tās garšīgās kalcija tabletes, ko zobarstes dalīja, katru dienu pa divām, kā tagad atceros)

Starp citu, man ar foršo omi (lai vieglas smiltis) bij tāda spēle bērnībā. Es sagaidīju, kad ome ļoti sakoncentrējusēs kauko dara,šuj vai ko, taisīju traģiski teatrālu žestu,( nu, jū nov- roku tā cietējas pozā atliec pie pieres), kritu atmuguriski gultā un saucu :"E-s m-i-r-s-t-u!". /Un tad gulēju nekustīgi./
"Mirsti, mirsti!", tā viņa vienmēr attrauca, jo šuva vai ko citu darīja. Un atbildi sagaidījuse, es varen apmierināta, cēlos akal augšā. Un tā vairākas reizes dienā.