Vakar naktī saņemu brūgāna zvanu, sak, a kas tās par vecenītēm tavā vietā logu atver? Uz ko atbildu:"pizdjec, pizdjec,dulls galīgi, es tur senjaukā nedzīvo. Ko tu viņām teici, akdies, tu biji piedienīgā skatā?" uz ko viš:" neko, teicu- pardon madam. Bikšu gan man nebij, hahahā!". Jokdaris, a man ta tur pēc mantām vēl jābrauc. Nubet neko, kāda fjokla, tādi-brūgāni. Un tikumiskā stāja arī šķība.

Man patīk vīrišķa uzmanība, kamēr šams ar tevi vēl nav dabūjies. Tik koncentrēta. Apmēram tāda pate, kādu es veltu smukai kleitai skatlogā, gar logu trīdamās un galvā finanses pārskaitot. Un kamēr tā nav iedabūta skapī, miera nav. Nuja, un dienā, kad tu šo esi nopirkuse un uzvilkuse, vari stundām ilgi spoguļoties un apbrīnot sevi kafeinīcu logos, lepna ar sevi un lielīga, uzvaras priekā bjustu izslējuse. Tak jau nākošā, aiznākošā dienā tā jau vāļājas pa zemi starp visām citām lupatām un tu rāpo tai pāri vienā apakšveļā un ķērc:" Merde bļacs, man nav ko vilkt mugurā!". Vārdsakot, īsi tie prieciņi, dažreiz ir labāk nedot un nedabūt, tak jau sanāk poētiskāk.