Papī: Gunāram nakošnedēļ 60 paliek
Aija: Bet Valdim, vispār- 65!
Papī: Akdies, kā mēs tik tālu esam nonākuši?!/traģisks žests/

Kas mani dara bažīgu, ira tas, ka šonedēļ katru dienu ir paģiras. Un vēl mani dara bažīgu tas, ka jāmeklē jauns darbs. Un, kas mani ir galīgi sabažījis, ira tas, ka, skatoties piedāvājumus, ne uz vienu tā īsti nemaz negribas atsaukties. Tā nu sēdu un bažos.

Es gribu braukt ar prāmjiem. Tū-tū! Pārdot saldējumu uz klāja, piemēram. Vai akal būt tā plikā, tam kuģim priekšgalā, nu, kā sauc to koka sievieti, plikiem pupiem, pašā priekšā?

Lai gan, no medaļas pakaļas skatoties, slīkoņi neizskatās diezcik labi. Savukārt, aplūkojot medaļas priekšu, atzīsim, arī zem galda sakaltuši ofisu darboņi, nau nemaz tik pievilcīgi.

Toties jūrā braucot, vienmēr svaigs gaiss, sālsūdenī mazgāta seja un jūrnieciņi visapkārt skraida, baltās biksēs. Tas ir gluži tāpat kā aizbraukt uz Rio.

Es jūtos nesaprasta un atstumta. Kā pagale jūrā, ka es jums saku.

Dažreiz, atliek vien nobrīnīties, par cik tieši lielu duru tevi patiesībā uzskata. Bugaga, reģiski!

ļoti piepildīta diena, pirmāmkārtām ir noskaidojies, ka es esmu dura (lampočka), otrāmkārtām, ka man ir garš kakls. Ā, to, ka man nav humorizjūtas, to mēs jau pirms kāda laika noskaidrojām, tātad trešākārtām arī ir. Ceturtkārtām, piektkārtām un sestkārtām, brīva vieta komentāros, kur var nosaukt mani par nesmuku, resnu, tizlu utp. pēc jūsu izvēles. Vēl mani var arī vārtrūmē atspārdīt, ja kādam iekāriens.
Vārdsakot, kā papī reiz teica :"Jaunība paiet, ejiet visi dirst!"

Nulabi, tagad, kad tā kritiski paskatās un nomet traģisma un mēnesfāžu plīvuru, atzīstu, es tiešām esmu lampočka.

On bil do takoi stjepenji svetloi personoi, 4to hotelosj odjej na nevo abažur.