Nē, nu ir jau aizkustinoši tie pusplikie bērņuki, sevišķi, ja uz tevi raugās tāda pat platpiere-lielace- uzrautdegune kāda tu pate esmi bijuse, nujā, un glauda vaigu un saka "mamma", kas ir ļoti dīvaini, jo es tā nebiju gan. Vēl ļoti jauks puikiņš bija, tāds tākā miniatrūrs karlsoniņš, kas nepārtraukti pieprasīja medusmaizes, ko es arī ļoti cītīgi smērēju, jo tad viņš klusēja un ēda. Nuja, un tie abi bija mani draudziņi, māsa ar brāli. Bet aplūkojot to medaļas pakaļu, nākas secināt, ka 5 gabali bērnu var ļoti skaļi brēkt korīti un tādu skaņu pavadījumā, jejbogu atliek tikai iedzert, uzpīpēt jebšu akal pakārties šlipsē.
Bet, nujā, tak tomēr patīkami atgiesties mājiņā, ievelties gultā, tādai mandarīnšnabi sadzērušamajamajamajamies un apzināties, ka esi nonākuse apakaļ klusumā. Un tavu ugunsdzēsējmašīnīti neviens nav apkakājis.

Es ar to jūsu družīšanu, vispār beigās palikšu vecmeitās, tas par to.
Bet, par svarīgo, nupat akal bij ienācis viens no tiem  perdo-reklāmas aģentiem, kuru sakāmo noklausīties ir mans pienākums. Atnāca tāds, ačkariks, ar laptopu un tam pievienoto puļķi.  Un kā atvāž to laptopu, tā sāk muldēt. Ļiru, ļeru, ļiru, ļeru.
Tagad es saprotu, kamdēļ augstskolas pasniedzēji lamājās par to, ka studenti, prezentāzijas rādot, monotoni lasīja tos tekstus. Tb, ne tu izlasīt vari, jo šis fonā muld, ne tu paklausīties vari, jo pārlieku monotoni un viss tas pac uz ektrāna rādās.
Nuvot, un muld un muld un es jūtu ka man šķības acis jau paliek, a viš tā aizrāvies un žestikulē un špļaudās un svīst. Ta es domāju, šitie perdo noteikti ir enerģētiskie vampīri, drošībspēc turēju rokas krusteniski kā sprīdītis (nē, principā dēļ dekoltē turēj). Būtu man kabata, pigu turētu , kā latvju pamācībās, pret ļaunajiem gariem.

Tagad pastos pulkstenī, nu 4O minūtes nomuldēj, no mana dārgā, tā teikt, laika. Tagad aizgāja laimīgs, nomuldējies un švilpodams. Un tā viņi visi, kādreiz...

ja es būtu džeks, jūs pārsmietos.

Nē, gulēt un ēst. Un lasīt Annu no zaļajiem jumtiem, ko atradu atejā.

Un vēl es gribu kovbojzābakus no brūna zamša, garos.

Es tiešām gribu mājās, uz Āgenskalnu, pie šķībām mājiņām un šķībiem onkulīšiem, man nau saprotama centra burvība (nu, varbūt tajos laikos, kad te staigāja baskājains Čaks un uz katra stūra bij pa lesbiešu bordelim), visas tās tantas un onkuļi, solārijoti baltzobji ar laptopiem, stilīgā jaunatne puķainos gumijniekos, no katras vārtrūmes tev brauc virsū kāds, kuram katra sekunde dārga un katrā kvartālā tu esi spiests iet kādam astē vai iet vienā ātrumā ar priekšāslājošām beibēm, kas nekavē neko, izņemot savu pedīkīrpierakstu un pārvietojas tik neparocīgi, ka ne tu garām tiec, ne pāri pārkāpt vari, ubeisja ob sķenku, vienkārši.
Un nemierina pat doma, ka no kroga kājiņām mājās vari atnākt. Man patika naksnīgie dežūrtramvaji, jo tu nekad nevarēji zināt, kādi piedzīvojumi tevi sagaida un kādus pārsteigumus Āgenskalna gars ir sagatavojis šovakar.
Un es neesmu nekāda centra mamzele, es esmu Āgenskalna prastuļa, ņeviģimka. Un man nekad nav nekur jāsteidzas, es visur ierodos tieši tad, kad esmu to ieplānojuse (kā Gendalfs). Un jūsu sevisķi vērtīgajās kanēļmaizītēs ir par maz kanēļa.