Vārsakot, stāvu es tramvajpieturā. Blaukus mīņājas sarkanmatais emo meituks (vai kā tā jaunatne mūsdienās iedalās, kopš uz māju nepienāk pusaudžu literatūra, neesmu informēta šamo šķiru iedalījumos). Nu, lūk, mīņājas, ta mīņājas, lai, tak, sak, mīņājas uz veselībām, tik lai pīpēt netraucē, klepojot.

Nure, nau vēl cigarete pusē, kad pie horizonta parādās blonda maikste (nu, no tām, kas jautājumzīmes fomā, un kurām es līdz viduklim) un ķērc:
"Wīīī, piedod, dārgā, Edgars mani aizkavēja!", un maucās tai sarkanmatei ap kaklu.
Šī tāda, visa tāda apvainojusēs, saka: "Bļāviens, tu vēl ar viņu esi kopā?""
Maikste/ roku uz apakaļu atmetot, nu, tāds visu piedzīvojušas sievietes žests/:" Jā,pēdējo, nedēļu esam kopā. Vakar es viņam to pateicu. Visu, ko domāju. Kas man viņā nepatīk. Visu acīs!"
Sarkanā:"Ko, tu pasūtīji viņu dirst? ("jā, jā, dirst pēc nedēļas", nodomāju es, protams). Ko viņš teica?"
Blondā:" Aij, neko, palika bēdīgs!"

Pēc tam, viņas, nodevīgās ņēma uz iespurdza Baroncentrā. Un es stāvēju pieturā, visa tāda saintriģēta un domāju par skumjo puisīti, kuram būs jāiet dirst pēc nedēļas un kuram viss tika pateikts acīs.wī

Man vispār ļoti patika kā sirdsdraudziņi spēlēj mēmo šovu, manā prombūtnē, ar tematiku "Mēs". Un vienam iekrita tas goc rādī mani. Un ta šis bij rādījis pupus un lielu apli visiem apkārt. Un pārējie bij minējuši tā:" Sieviete? Visu mūsu māte? Mēs viņu ļoti mīlam? -Fjokla!".

Bet par ikdienišķo, es tiešām esmu varone- visi 3 bukleti, ar sarakstiem un pārējām hreņām, parakstīti un nodoti tipogrāfijā, un vitrīnmakets az vell. Pie kam, viss nodarīc tikai pa vakardienu, nu, līdz naktei gan, bet toties, šodien, viegli sirdi varu vaļināties un iet uz krogu.

Iz it a bjõrd? Iz it a plein? No! Ic- superfjokla!

Ujehavšaja ja. Krogs ir ciet!