Nja, ta nu vēl,ko es foršiņu izdarīju. Šodien zvanu vitrīnu aplīmētājiem, kam pirms 2 nedēļām tika uzdots darbiņš pārlīmēt vecās cenas, tika nostūtīts fails, kura saņemšanu viņi apstiprināja un piekodināts, ka tas ir steidzami,
prasu :"kur viss ir?"
viņi saka: "Nu, pagaidām failu vēl neesam saņēmuši, gaidām."
es saku :"Bet jūs tak man teicāt, ka saņēmāt!"
viņi: "Ja? Ā!"
Es: "Paldies, pī, pī, pī!"
Sēžu nikna un izpūruse, bungāju pa galdu, filiāle klausulē bļaun, ka viņiem sūdzības nākot par nepareizajām cenām, kas skatlogos. Domāju, ko darīt? Rakstīšu vēstuli aplīmētāju priekšniekam, rakstu:
"Labdien! Liels paldies, tomēr Jūsu pakalpojumi turpmāk nebūs nepieciešami Lūdzu, atsūtiet vismaz pavadzīmi par pabeigtajoiem darbiem, lai gan tas jau šķiet Jums nav jāatgādina, rēķinu piestādīšanu jau gan neviens nekad nav aizmirsis. Ar cieņu, fjokla"
Nuja, saņēmu ziņu no lielā bosa. Izrādās, ka mans priekšnieks ar to priekšnieku- draugi un lai arī hujova un ilgi, bet šitie paši to visu līmēšot, nekāda cita firma.
Man šķiet, ka likteņvīrs aizvien konkrētāk un konkrētāk, ar savu līko pirkstu man norāda uz Īrijas sēņu laukiem.
Vakar vispār bija kaukāda lecīgā personāla diena. Pirmais bij drausmīgais, rudais Ļeņingrad salējējs. Kad pārmukām uz mi6, atradām tur diezgan īgnu un izpūrušu Cukuru. Kad pīpējām pie mi6, pienāca tas pats Ļeņingrad bārmenis un vēlvienreiz nolamāja.
Bet diennakts piemājas veikalā, kad pieprasīju kotleti un kokakolu, man paziņoja, ka tādas kā es neļaujot darbiniekiem normāli uzpīpēt. Nu i v p...u. "Piedod, cilvēce, par visu!" , tā es viņiem teicu.
Toties nospēru mi 6 glāzi, sūdīgu, bet tomēr. Lai raud tagad elkonī :"vaimanuvai!".
Un taksomentrs neviens pie manis neapstājās. un tramvajs aizbrauca aiz redelēm, lai man akal būtu jārāpjas pāri, tik šoreiz man bij gari brunči, kuros es pinos, bet vismaz jaunēkļu kompānija, kad tusnīdama rausos pāri, laipni piedāvāja :"Vai jums nevaig kauko pieturēt?"
Vaig, vaig, pieturēt. Es tak viscaur ģībstu no tām neveiksmēm.
