Mani patiesi interesē, kur atsevišķi sievišķi, kas pie tam vēl nav sevišķi glīti, ņem to bezizmēra pastāvīgo pašpārliecinatību? Iz kuras vietas tā tiek izvilkta? Ņeužeļi katru rītu, pirms uz darbu iešanas skatās spogulī un atkārto: " esmu skaista, esmu burvīga, ar manu figūru viss ir čiki-piki, esmu sasodīti seksīga un iekārojama un vispār ūber"? Vai kā? Tak nevar tā melot sev nemaz.

Man pietiek ar to, ka, uz darbu ejot uzvelku nepareizas drēbes (ir tādas dienas, kad viņas visas ir nepareizas) un tad eju gar skatlogu un skatos:"Bļā, kas par kroblību, kāda vājprāta dzīta es kaut ko tādu esmu nopirkuse? Pizdjec, noklāties kabi tagad ar neredzamības plīvuru. Akdies, ko jūs visi blenžat, es zinu, ka izskatos drausmīgi. Ļaujiet man nomirt, klusi stūrītī, savā šausmībā?!"

Un tad vispār negribas, lai kāds tevi redz, bet iet mājās, zem četrām segām ēst zefīrus pamīšus ar šokolādi un haribo lācīšiem un čipsiem un saldējumu un visu. Un uzdzert konjaku un saprast, ka nav šausmīgāka cilvēka par tevi. Un, ja tev arī kājas būtu resnas, ta tev vispār pasaulē nebūtu atbilstoša apģērba, tikai kleitas tevi pagaidām glābj. Un ta uzdzert vēl konjaku un saprast, ka īstenībā tev pofig, lai viņi visi iet dirst, neglītiem cilvēkiem arī pasaulē ir jādzīvo. Un ta iedzert vēl to konjaku un atlūzt.

Savukārt, no rīta, akal pamosties, atkašņāt kaukādu senaizmirstu brunci un saprast, ka šis izskatās sasodīti labi un ,ja vēl pievelk šito žaketīti, ta pavisam un ta tos matus mēs izlaižam un vispār izzstamiez zešebisss un uzvelkam tās špiļkas un omaigād, kakie že mi krasavici!

Un ta iet uz tramvaju un satikt kaukādu nošņurbušu latvijas pelēko, noiet viņai garām, dibenu grozot, matus pār plecu atmetot un nodomājot :"Nure, vakar man, šodien Tev! Paskat, kakaja ja affigennaja!".
Un ta es nesaprotu, no kā īsti ir atkarīga tā iekšējā sajūta. Bet skaidrs ir viens, ja tā ir, tad Tu izskaties ļoti skaista, kauč arī tev kartupeļmaiss būtu mugurā un seja sodrējos. Un es ļoti gribētu sev patikt katru dienu, bet man nesanāk, jo viss ir nepareizi.

Paldiesdievam, zinu vēl vienu meituku, kuram ir tāpat, tamdēļ nejūtos viena savā kompleksainībā.

Ze End.

Priekškam mums psihoterapeits, ja visu var šepat izrunāt. Un izrunāts, ziniet, ir tikpat kā skaiti, sadakterēts.

Nabaga, nabaga Ciba. Šī laikam galīgi negatīvās enerģijās sasūkusēs. Šai arī derētu pie apses pieglausties, kā teicās vakardienas raidījumā "Neticami, bet fakts" (tematika: "Enerģētika un koki"), jo, raugi, ja tai ap vidu apķeroties, ta visas negatīvās enerģijas kā ar roku nost.
Stiepjam šo uz Pokaiņiem, cien., administrācija!

Un paši tikmēr piedzeramies.
(Šajā sakarībā atceros, kad vēl strādāju trakāmājā, nezinkāpēc palaidu garām kolektīva eksursiju uz Pokaiņiem. Nākošā rītā, darbā ierodoties, atradu tur trīcošu sanitāru Albertu, kas teica: "Vaidie, vakar tā to enerģiju sasmēlāmies, ka šodien laikam ziņās rādīs!" Esot ripinājušies pa zemi, dziedādami, un noslēgumā rāpojuši uz autobusu, kāds nesis Jāņonkuli pa priekšu, uz rokām kā jaunuvi)

Es jau laikam teicu, ka šitā man viena no mīļajām, brūnajām meitenēm:

Ekzampels Nomer van 
Ekzampels Nomber tū