Čorīt tr-busā man pretī sēdēja baiss radījums, kam bija uzrauC deguns (kā filmā pa sivēntiņu), brunči (pie kam sēdēja- kājas izpletuse) un tuklas, bālas roķeles. Bet vēl baisāku viņu padarīja darbības, ko viņa uzstājīgi un skaļi veica ar kožļeni (vai - š?), proti, plaši virinot muti un pavadot to visu ar gļotainām skaņām. Uz darbu braucu stundu. Un visu šo stundu viņa darīja TO. Žļem-žļem! Šļirku-šļerku. Čmok- čpok!

Atcerējos vakar redzēto filmu (kautkāds ziemeļnieks režisors bij', spriežot pēc ritma), kur galvenais varonis naktī stāvēja uz perona un gremdējās eksistenciālās ciešanās. Gabaliņu tālāk, pie sienas piespiedušies, 2 bučojās uz vella paraušanu. 5 turpkmākās minūtes galvenā filmas skaņa bij drausmīgi skaļa šmakstināšana, kas palika aizvien riebīgāka un riebīgāka, līdz kamēr varoneklis nolēca uz sliedēm un viņu 3 x nobrauca vilciens!

Tagad pavaicā man, cik reizes šīs stundas laikā es to radījumu, pretējā beņķī, giljotinēju un izbaroju atliekas harpijām?

kaut man bērnībā būtu bijis tāds draugs!