Tur jau tā lieta, ka mēs paši nevaram objektīvi spriest par to, kas mums noderēs dzīvē, kas - nē. Tu nekad nevari zināt, ka pēc kaut kādiem gadiem, aizejot uz darba interviju, tev pēkšņi nepaprasa - kurš ievērojams komponists izdarījis to un to - un tu, iespējams, atcerēsies, ka kaut kādā 9. klasē rakstīji referātu par tādu Pēteri Vasku, kurš tieši kaut ko tādu arī izdarījis..
Stulbs piemērs, bet tā arī dzīvē notiek, ne gluži varbūt tādās situācijās, bet doma tā pati.
Neviens cilvēks, kas pabeidzis 12 klases nezin visu, kas viņam mācīts, liela daļa ir lieka informācija, bet nekad nevar zināt, kura ir tā liekā.. Un to, kas tev dzīvē pa īstam vajadzīgs, tu saproti, ņemot pretī visu (jo tikai tā tu vari redzēt, kas tev patīk, kas ne).
Lai nebūtu tā, ka es te tikai gudri runāju - patiesībā saku to no pieredzes. Esmu uzrakstījusi daudz referātu, daudz visādu KD, uz kuriem samācos pēdējā vakarā, tāpēc jau nākamās dienas vakarā pilnīgi esmu aizmirsusi, par ko bija runa. Tomēr šad tad, piemēram, 12.klasē rakstot kontroldarbu vēsturē, pēkšņi atceros kaut kādu - kā man toreiz likās - nevajadzīgu teikumu ģeogrāfijas referātā, kas man noder.
Dzīve ir ironiju pilna, to nekad nevajag aizmirst :)