|
|
|
Janvāris 4., 2007
20:50
Es esmu vienīgā, kurai tas liekas kaut kas īpašs un jauks.
Citiem tas ir tikai mirklis - jā, varbūt jauks mirklis - bet tikai un vienīgi mirklis. Nākamajā dienā tas viss kā pagaisis.
Tā saucās viena vakara izklaide?
Es nesaprotu.
|
Decembris 7., 2006
00:59
"Kad es būšu miris,
kaps mans stāvēs pliks.
Kas gan man uz kapa
kādu puķi liks?
Jāceļas būs augšā,
ja tik varēs tikt, -
pašam sev uz kapa
kādu puķi likt..."
/Mārtiņš Zīverts/
Sapratīs tikai tie, kas izlasījuši viņa kamerlugu "Kāds, kura nav".
Vienkārši ideāli uzrakstīts.
Kolosāla ideja.
Trūkst vārdu..
Tiešām iesaku izlasīt! Tikai 40 lpp.. Un, kā jau luga, dialogi - ātri lasās.
|
Novembris 16., 2006
17:20
Šobrīd es spētu viņu tikai sāpināt. Bet viņš ir pārāk jauks, lai viņu sāpinātu. Tāpēc labāk lai paliek viss kā ir.. lai arī ir nedaudz skumji. Bet tā būs labāk.
Ja viņš jebkad uzzinātu, ko šobrīd šeit rakstu par viņu.. viņš visticamāk tāpat nesaprastu.
Ak. Cilvēki ir tik īpatnēji..
Bet tas ir tas, kas mani tik ļoti piesaista viņos.
|
Novembris 6., 2006
01:01
Negribu būt tāda neliete. Bet sanāk.
Varbūt rīt jau atkal to gribēšu..
-----------------------------------
Tik pat kā nepazīstams cilvēks. Tomēr ik pa brīdim tiek aizsūtīta kāda vēstulīte. Vienkārši painteresējoties, kā iet, kas jauns. Šķietami nevainīgi. Bet tomēr ar zināmu interesi. Šis cilvēks vienmēr atbild īsi, skaidri. Bez emocijām. Bez pretjautājumiem. Bez jebkādas abpusējas intereses. Skumji. Paiet nedēļa, atkal vēstulīte, atkal tādas pašas atbildes. Skumji. Paiet vēl nedēļa, atkal tas pats.
Beidzot tas vairs nav tikai vienkārši skumji, bet jau nedaudz aizvainoti. Tiek uzrakstīta vēstulīte ar konkrētām izjūtām, nesapratni, kāpēc tā.
Atbilde pavisam vienkārša. Saprotama. Un tam nekāda sakara ar neieinteresētību.
Tik laba sajūta. Vajag tikai gribēt uzzināt, saņemties uzrakstīt visu, ko domā.
Un viss nokārtojas pats no sevis.
|
Oktobris 31., 2006
01:39
Tik ļoti sāp, bet vēl joprojām nespēju raudāt.
Kā lai es to visu aizmirstu? Kā lai nejūtos nožēlojama?
Pulkstens jau gandrīz 2 naktī, bet vēl joprojām nenāk miegs, lai arī šī diena bija tik nogurdinoša un pagājušonakt negulēju daudz.
Iekšā viss vārās. Vēl arī skumjas. Atmiņas.
Ienīstu. No visas sirds.
|
Oktobris 30., 2006
00:25
Ir dažas lietas, kuras vienkārši vairs nevar atgriezt atpakaļ. Lietas, kuras nekad neaizmirsīsies. Lietas, kas vienmēr kaut nedaudz, bet sāpēs.
Un nekad vairs nebūs tā, kā agrāk.
|
Oktobris 25., 2006
01:03
LU Ēnu dienas bija vienkārši lieliskas. Tas deva man TIK DAUDZ!
Biju Medicīnas fakultātes Farmācijas BSP lekcijā.
Apkārt gandrīz visi studenti runāja krieviski. Lekcijas laikā visi runājās, kamēr pasniedzēja veltīgi centās apklusināt (patiesībā pat īsti necentās). Daži cilvēki visu lekciju tā arī nosēdēja, nepaskatījušies uz pasniedzēju, tikai ieurbušies savos mobilajos telefonos.
Man likās, ka lekcija bija interesanta. Farmakokinētika. Es tur lielāko daļu pat sapratu, lai arī bija pilns ar man līdz šim svešiem jēdzieniem (klīrings, infūzija, eliminācijas puslaiks). Forši. Lai cik stulbi tas arī neizklausītos, ko tagad teikšu, man tomēr liekas, ka tas ir par vieglu man.. līmenis vienkārši nelikās pārāk augsts.
Visdīvainākā lieta notika aptuveni desmitajā minūtē pēc lekcijas sākuma.
Pēkšņi pilnīgi ne no kā man galvā uzradās doma, ka es gribu studēt matemātiku. Sagribējās ļoti.. Un vakarā, tikusi pie radiem, atradu brālēna plauktā augstākās matemātikas grāmatu un vienkārši sāku lasīt kā vakara pasaciņu pirms miega. Gribējās uzzināt kaut ko par atvasināšanu, integrēšanu un tādām lietām, par kurām it kā tik daudz esmu dzirdējusi no apkārtesošajiem gudrajiem cilvēkiem, bet nekad tā arī nesapratu, ko tas nozīmē. Lasot grāmatā par atvasināšanu, tas likās tik interesanti. Bet nezinu, vai tur bija viss pateikts, jo nevar būt, ka es to tik viegli sapratu. Droši vien tikai paši pamatiņi.
Vienvārdsakot - sviests, kas notiek manā galvā šobrīd.
Man domas tik ātri mainās, ka pati nespēju izsekot līdz.
Tāpēc labāk pierakstīt.
Ak jā, un ķīmijas eksperimenti ir vienkārši super! Pirmoreiz mūžā šodien ko tādu tā pa īstam darīju. Varētu tā mūžīgi spēlēties ar pipetēm, kolbām un visādiem šķidrumiņiem!
|
Oktobris 22., 2006
19:16
Pirmoreiz pa nez cik ilgiem laikiem dabūju kārtīgi izgulēties un tik ilgi, cik vien vēlos. 13 h :)
Nākamā nedēļa skaitās brīvlaiks, bet man tik daudz kas jādara, ka patiesībā nezinu, kā lai visu paspēju.. Bet gan jau kaut kā :D
Nedēļas nogale bija vienkārši super. Alfas pasākums izvērtās, manuprāt, burvīgs, daudz jaunu paziņu, draugu!
Vienīgi nepamet sajūta, ka es tur nemaz tik ļoti neiederos, tur ir tik forši, gudri, asprātīgi cilvēki.. gribētos tur justies pilnībā kā savējai..
Vēl joprojām neizprotu sevi. Daudz kas ir tik.. tik ļoti dīvaini.
Vairs nesariešas asaras acīs pat tad, kad mani ļoti pamatīgi aizskar, apvaino, apbēdina.. Kādreiz es pat no sīkumiem raudāju, bet tagad. Es jūtu, ka man gribas pārdzīvot, raudāt, bet vienkārši nenāk uz āru. Tāda vienaldzīgā attieksme. Tā kā es būtu nocietinājusies pret visu, pati to negribot. Baisi..
Bet varbūt tā ir labāk? Varbūt. Jo es to slikto atceros, nav tā, ka es aizmirstu, bet tomēr neuzskatu to par kaut ko baigi sliktu, tas ir kaut kur manī, bet es tāpat normāli un pat laipni runāju ar to cilvēku, kas mani aizskāris. Vēl dīvaināk, es pat pati uzsāku ar viņu sarunu, draudzīgi runājos. Hmm.
Kā var tā mainīties? Es nevaru izprast. Tas ir pārāk baigi.
Tas, protams, nenozīmē, ka pret mani tagad var izturēties, cik vien slikti grib. Nē. Es gribu, lai pret mani izturas jauki, labi, ar cieņu. Bet nez vai es pati spēju tā izturēties pret citiem? Es cenšos, bet laikam ne pret visiem.. Skumji.
|
Oktobris 18., 2006
23:26
Pēdējā laikā dikti skumji. Un tā dīvaini skumji. Vairs nespēju izraudāties..
Raudāšana palīdz izvadīt vismaz daļu no konkrētā brīža negatīvajām emocijām, tā ka paliek vieglāk. Bet, lai cik slikti es justos, es vairs vienkārši nespēju raudāt.. nav asaru..
Tik ļoti gribas iztīrīt sirsniņu un tā kārtīgi izraudāties.. Droši vien skan dīvaini - kurš gan gribētu raudāt. Bet es gribu. Jo tā jūtos labāk.
Laikam pēc tiem briesmīgajiem mēnešiem, kad nemitīgi raudāju, vairs nekā nav atlicis. Vai arī esmu pārāk notrulinājusies. Un varbūt ir jānotiek kam patiešām briesmīgam, lai man atkal būtu asaras.
Vispār es vairs galīgi sevi nepazīstu. Esmu ļoti mainījusies. No vienas puses esmu kaut kādā ziņā palikusi gudrāka, jo esmu tikusi pāri lietai, kurai, likās, nekad netikšu pāri. Bet no otras puses, kaut kas nav vairs riktīgi.. Esmu palikusi nejūtīgāka, mainījušies principi. Tagad daru lietas, kādas kādreiz likās pilnīgi nepiedodamas. Un tad pamostas sirdsapziņa - tas vismaz pierāda, ka kaut kas no manis tomēr vēl ir palicis.. neesmu gluži pilnīgi cits cilvēks. Kaut kur pazudis mans ideālisms, naivums. Nedaudz jau vēl ir palicis arī tas, bet, šķiet, palicis krietni mazāk.
Skumji. Ļoti skumji. Bet, lai cik skumji tas arī nebūtu, tāpat nav asaru. Ir tikai pilna dvēsele skumju, kas nenāk uz āru.
Nez kad tas vadzis lūzīs..
|
Oktobris 8., 2006
23:37
Pirmo reizi pa ilgiem laikiem tik pat kā visu nedēļas nogali pavadīju mācoties. Un, kas pats dīvainākais, man tas sagādāja patiesu prieku. Šobrīd, kad beidzot lielākā daļa, tikpatkā viss, izdarīts, ir tik patīkama sajūta..
Esmu gatava ar jauniem spēkiem sākt nākamo nedēļu!
|
Oktobris 5., 2006
17:48
Nelielas nejaušības, nelielas sakritības un vēl nelielu manu nopelnu dēļ pirms neliela brītiņa paspiedu roku LR ministru prezidentam Aigaram Kalvītim.
Forši :)
|
Septembris 1., 2006
22:31
Likās, ka esmu tikusi tam pāri. Cerēju un ticēju tam.
Bet, redz, kas notika.. :(
Murgs nemaz nav beidzies. Viss tikai vēl sākas.. Un neiet runa par skolas un mācību sākšanos..
KĀ lai es to izdaru? KĀ??? :'(
|
Augusts 14., 2006
00:53
Lūdzu, izdariet tā, lai manis vairs nebūtu šai nolādētajā pasaulē..
Lūdzu..
|
Jūnijs 29., 2006
01:04
Un ja nu es vairs neizturu.. ?
|
Jūnijs 25., 2006
14:49
TĀ ES, kas reiz prata just, ciest, mīlēt, pārdzīvot un kas pazina visas citas cilvēciskās emocijas, ir mirusi.
Ardievu! Nemaz ar' neilgošos pēc TEVIS! :D
Neviens nav miris.
Viss vēl joprojām ir tepat.
Sāp.
|
Jūnijs 5., 2006
01:26
Ienīstu.
Neviens vairs nekad netiks klāt manai sirsniņai! NEKAD!
Ceru, ka savas dzīves laikā spēšu salikt kopā tās drupačiņas, kas kādreiz bija sirsniņa..
Un neceriet, ka es kādreiz vēl kādam jebkad ticēšu!
Šī pasaule ir pretīga.
Gribu prom.
|
Jūnijs 3., 2006
23:20
Kāpēc es visu tik ļoti pārdzīvoju? Kāpēc viss mani tik ļoti sāpina un liek justies ļoti slikti?
Tā tiešām ir mana vaina, un neviens normāls cilvēks manā vietā nepārdzīvotu? Ar mani kaut kas nav kārtībā? Vai varbūt vienkārši man dara pāri?
Es vairs neko nesaprotu..
Vienīgais, ko zinu - gribu, lai viss būtu kārtībā..
|
Maijs 30., 2006
22:42
Vienkārši skumji
ko tur vairs piebilst
|
00:33
Nu jā. Lai cik briesmīga, arī tāda pieredze dzīvē kādreiz jāizdzīvo.
Vismaz kļūšu stiprāka! :)
"Tie ir tikai dzīves sīkumi" - burvīgs un patiess teikums. Pie tā būs jāpieturās ;)
|
Maijs 29., 2006
00:29
5 h nežēlīga pārsalšana.
30 min pārkaršana saulē.
4 h vēlreiz pārsalšana.
Rezultāts - jūtos galīgi draņķīgi un esmu apslimusi. Šķiet, ka nevajadzētu braukt klases ekskursijā, lai kā arī gribētos.
Bet Liepājā kopumā bija forši. Jūra naktī.. dievīgi.. Tik skaisti, romantiski.. mm..
|
|
|