Man latviešu valodā jāraksta mājasdarbs - dzīvnieka iekšējais monologs. Tā nu es nolēmu, ka vieglāk būs tad, ja rakstīšu par tādu dzīvnieku, kurš ir līdzīgāks man, tāpēc gāju prasīt tiem (vecākiem), pēc kāda dzīvnieka viņuprāt izskatos. Mamma pavēstija, ka es esot vāvere. Vāvere!!! Pati tāda! Un tas tāpēc, ka vāveres esot tādas, kas visur kustās utt. Es gan nedomāju, ka izskatos pēc vāveres. Un tā var iedzīt kompleksos. Tagad zinu, tiklīdz kā aiziešu līdz savai istabai, tā skatīšos spogulī un pētīšu, kur tur kāda vāvere. Un tētis pēc ilgas klusēšanas spēja izstosītīt vien to, ka līdzinos kaut kādam tur sunim. Nesavaldīgam, mežonīgam vai kā nu tur, nu jau purpinot pie sevis aizmirsu. Reizēm liekas, cik nepareizi vecāki par mani domāt. Viņi taču mani galīgi nepazīst! Un ne tikai šajā jomā.
Tā nu arī neizdomāju, par kādu kuci...i mean...lopiņu rakstīt. Zivtiņa skaitās dzīvnieks? Buļ, buļ, buuuuļ, buļ, buļļļ...buļ! Buļļ? Un zivtiņas iekšējais monologs gatavs :D