Tā kā šodien strādāt nemaz negribas… un pēdējā laikā sentimentālas atmiņas mani aizņem, tad nu stāsts par cilvēku, kuram pateicoties mana bērnība bija brīnišķīga un laimīgu brīžu pārpilna…

Mani vecāki aprēcējās mīlestības vadīti i kā jau tajos laikos bija pliki i nabagi. Tētis dzīvoja darbavietas kopmītnēs, mammuks pie vecākiem, kā jau jaunākā pastarīte no pieciem bērniem. Precējās viņi jaukajos septiņdesmitajos gados, i palika dzīvot pie muterītes vecākiem. Tad pasaulē nācu es – Fenja! Dzimšanas apliecībā bija gan rakstīts cits vārds, bet tam jau nav nozīmes.

Pirmās manas atmiņas saistās ar vecotēvu, kā pa miglu atceros viņu iekš liela kāpurķēžu traktora uz vēl lielāka lauka. Protams tas lauks nemaz nebija tik liels un traktors arī nē, bet ko no maza knīpas var gribēt.

Ar laiku mana atmiņa uzlabojās un sāku atcerēties ar vien vairāk, to ka naktīs piešmucējis savu gultiņu (pamperu tolaik nebija) devos cauri visai mājai pie vecvecākiem i ielīdu starp viņiem, lai arī bija jāguļ uz gultu sadalošās bedres, tas mani netraucēja, jo es zināju ka no rīta man taps pastāstīts kāds stāsts no vectēva jaunības dienu piedzīvojumiem, vai vēl kas. Par to kā kādreiz zemi kopa, par to cik daudz kādreiz pirms krievi ar granātam bija spridzinājuši Gaujas attekās un Raunā bijis zivju, par to kā vācu laikā ir iets sargāt tiltu, gan meitām. Un vēl viena svarīga lieta, man taps pakasīta muguriņa.  

Kad bija lielās ģimeņu sanākšanas reizes un sabrauca turpat vai 50 radinieku kopā arī mana vectēva brālis, tad es no viņiem neatkāps ne soli, jo tad varēja dzirdēt vēl vairāk daudz, daudz vairāk.

Bet ne par to visu laiku gribu stāstīt. Gribu lielīties par cilvēku, kurš ir viens nu pašiem galvenajiem manis veidotājiem, par to cilvēku kas man iemācīja mīlēt dabu, dzīvniekus, zemi. Mācīja saprast un domāt. Mācīja iedzīt pareizi naglu un iejūgt zirgu, pļaut… Nevar pat teikt ka mācīja, vienkārši bija ar mani un ņēma mani līdz lielu vīru gaitās.

Viņš bija no tiem cilvēkiem, kuru visā apkārtnē zināja un cienīja, vēl tagad uzzinot ka esmu viņa mazdēls cilvēki viņu atceras kā godājamu, stingru un taisnīgas dabas cilvēku. Lai arī viņš nekad nebija augstos amatos un necīnījās par kādiem nebūt ideāliem. Viņš bija vienkāršs cilvēks, kurš centās dzīvo dzīvot, lai par to nebūtu jākaunas, lai visapkārt valdītu mīlestība, kārtība un taisnīgums. Lai viņa bērni un mazbērni dzīvotu pēc tiem pašiem

Atceros, kad man bija knapi piesi gadi laikam vectēvs strādāja vienā fermā par traktoristu, un katru rītu sešos kurbulēja zapinju un brauca to tīrīt un es cēlos samiegojies bet gatavs darboties. Arī ziemā kad ārā bija sniegs un auksts no zampiņa ticis kūts situmā pamodos un devos pēc ķekša ar ko mēslus vilka no teļu guļvietām uz ceļa starp tām, jo arī man bija kaut kas jādara, nevarēja tikai sēdēt traktorā un neko nedarīt. Tikai kad  biju veicis savu pienākumu, varēju ar lielajiem sarga suņiem līdu siena šķūnī kādu laika sprīdi padauzīties.

Bija gadījums siena pļavā man jau kā puikam netikās sienu ar grābekli grozīt, vajadzēja dakšas. Pēc lielas dīkšanas vectēvs arī tādas maziņas uztaisīja, un es sajutos liels vīrs, kurš grozīja sienu ar dakšām, ne grābekli, kā sievieši!!! Lai arī tas bija krietni grūtāk, jo uz dakšām varēja krietni mazāk paņemt un apgriezt, bet kuru gan tas interesēja. Tā nu gāju pa vālu i griez to sieniņu nosvīdis, jo zāle bija lekna padevusies. Kā nu ne sagadījās ka sagribējās dzer, i iespraudis dakšas zemē devos uz dzeramā spaņa pusi, bet ak tu neraža dakšu kārts iesita man pa pieri. Paskatījies uz leju ieraudzīju ka šamās pirms ieduršanās zemē i izgājušas caur man kājeli. Kas tas bij par bļāvienu, visa pļava norībēja kā no pērkona. I man puikam asaras uz visām pusēm pašķīda!! Vēlāk man stāstīja ka vecaistēvs esot nometis izkapti (viņš pļāva otro pļavu nost) i skrējis tik ātri ka bijis pirmais pie manis, lai arī citi bijuši tuvāk, un viņš arī bija tas kas nonesa mani lejā līdz zapiņam, iesēdinājis tajā ķērās to dakšu ārā vilkt. Ticat vai nē, bet lai arī sāpīga tā vilkšana ārā bija, bet mēģināju savadīties, lai būtu vīrs… Protams jau lāgā nesanāca, paspruka i pa bļāvienam, i asarai..

Pēc apsaitēšanas mazliet nomierinājies i nesajutis lielas sāpes visu turpmāko dienu tāpat vien nostrādāju pļavā.. Tikai vakarā, kad nonācām mājās vairs ar iešanu tik lāgi nevedās, tādēļ lecu uz veselās kājas pie vectēva, kas ābeļdārzā vilnu mazgāja. Man nemaz nerūpēja tā smaka, kas rodas no slapjās vilnas , man bija mans vecaistēvs, kurš atkal jau mani mācīja kā pareizi jāmazgā vilna, un vēl daudz cita, ko lāgā neatceros.. un par to man ir vislielākā bēda…

-----

Vectēva mūžā ir bijusi tikai viena sieviete, man vecmāmiņa ar kuru viņš nodzīvoja 54 gadu laimīgā laulībā. Vecmāmiņas bērēs un arī vēlāk redzot vectēva pārdzīvojumus, sāpes, es noticēju mīlestībai uz mūžu un ticēšu vienmēr. Jūs varat neticēt, teikt ka tas bija tikai pieradums, un uz to jums ir tiesības, pat necentīšos to apstrīdēt…

------

Varētu stāstīt vēl daudz un dikti – par medībām, zirgiem, atgūtajiem īpašumiem, par malkas skaldīšanām, cūku bērēm, ābeļu zaru izzāģēšanām, kā kopā gājām kolhozā cukurbietes ravēt, bet to kādreiz citreiz…