Mēnesis Policijas koledžā - atziņas: nav. Kādas varētu būt šīs atziņas? Neko es neesmu no šī pasākuma ieguvis - vien zaudējis. Savu laiku, labāk atalgotu darbu, zināmu daļu dzīvesprieka. Bet es saprotu - šis ir starpposms labākai dzīvei. Cik ilgs šis starpposms būs, es pat negribu iedomāties. Kā minimums, gadi divi trīs. Ilgs laiks, ja es būtu jaunāks, taču laiks ir sācis skriet ātrāk pēdējos pāris gados. Vai nu mana dzīve ir kļuvusi mazliet interesantāka, vai arī tieši otrādi - garlaicīgāka. Es neņemos spriest, tam arī nav nozīmes.
Atgriežoties pie koledžas, jānorāda, nekas interesants nav šeit noticis. Atnāc, atsēdi astoņas stundas, ej mājās. Tā katru dienu, piecas dienas nedēļā, divdesmit mēnesī. Vai rīt būs kaut kas interesants, varbūt šonedēļ; šaubos. Mani sagatavo dīkdienīgam darbam, nekam interesantam. Ko darīt; tāda dzīve.
Vienīgais, par ko priecājos šajā pasākumā, ir nedēļas nogales, kad satieku savu mīļoto. Vecajā darbā šāda paredzamība bija ekstra, kas paredzēta īpaši izredzētajiem. Viņa - tas ir cerību stariņš pelēkā un garlaicīgā dzīvē. Patiesībā dzīve nav tik garlaicīga, kad redzu viņu - vienmēr smaidošu un piemīlīgu. Kā tajā pavasara dienā, kad viņu satiku pirmo reizi. Mazliet kautrīga, uztraukta, bet mīlīga, omulīga. Viens no interesantākajiem cilvēkiem. Mācījusies māksliniekos. Un viena no retajiem cilvēciņiem no šīm aprindām, kas nav ar galvu savā dirsā. Tiešām cilvēcisks, patiess cilvēks. Un šajā cilvēciņā es iemīlējos. Es ceru, ka viņa iemīlējās arī manī, manās nepilnībās, neveiklībās. Es nezinu, kā man dzīve būtu attīstījusies bez viņas. Varbūt nekas nebūtu mainījies, bet es zinu - mainījies būtu daudz.
Es viņu cienu no sirds dziļumiem. Viņa ir īpaša būtne, bez kuras es negribētu eksistēt.