Pēdējās dienas daudz domāju par nāvi. Bet ne par savu nāvi, par citu nāvi, precīzāk, to, kas paliek pāri no šiem cilvēkiem - mantojums. Šis jautājums vairākkārt pacēlies manā ģimenē, arī man tuvas cilvēciņas ģimenē.
Es vienmēr esmu uzskatījis, ka neko kapā bez savas pūstošās miesas, zārka un uzvalka nepaņemsi. Tas attiecas arī uz tiem, kuri pagaidām sevi sauc par mantiniekiem.
Saprotama ir mantrausība cilvēka dzimumā. Galu galā to varētu traktēt kā baiļu reālo izpausmi fiziskajā plaknē. Cilvēks no kaut kā baidās, jūtās apdraudēts, tādēļ ir nepieciešams kā vāverei savākt labumus ziemai. Bet atšķirībā no vāveres cilvēks - vesels - spēj filtrēt, pret ko attiecināt šīs bailes, tātad, atgriežoties pie sākotnējā temata, cilvēķim nevajadzētu aplaupīt savus tuviniekus, piesavināties visu mantojumu, veikt mahinācijas, lai visu savākt sev, aizbildinoties ar velnsviņuzinko.
Vai šādā gadījumā varam runāt par bailēm. Varbūt tās izpaužas citādāk, varbūt bailes pāraug uzbrukumā, neirozē, nedrošībā. No otras puses varbūt varētu runāt par ģenētisku kretīnismu un beigt attaisnot pidarasus ar zinātniskām un pseidozinātniskām vārsmām. Varbūt cilvēks tiešām spēj būt vienkārši kretīns, ne sociopāts, psihopāts, šizofrēniķis vai padla.
Katrā ziņā - nav svarīgi.