Ķirurga dienasgrāmata

Spriežot pēc šodienas operāciju plāniem, trūču atbalsta biedrība bija izlēmusi atnākt beidzot izoperēties pilnā sastāvā. Nekā nervus stindzinoša. Visu dienu likās, ka aktīvā slimnīcas dzīve šodien sastingusi aiz aukstuma vai arī lēni laižas hipnotiskā ziemas miegā. Pat šodienas dežuranti teica, ka neesot ko darīt. No rīta apgaitas laikā viens pacients bija nekautrīgi skaļi uzgriezis radio, pa kuru plūda kāds patīkams valsis stīgu orķestra izpildījumā. Un galvenais, ka neviens tā arī nebilda ne vārda, ļaujot skaņai izplatīties pa visu gaiteni, gar augstajām sienām un pie tām piekārtajām gleznām. Personāls palēnām izklīda, attālinādamies no maigās melodijas, vieglā deju solī aizvirpuļojot uz operāciju bloku vai kur nu kurais savos darbos. Galvenais, ka slimnieks jūtas ērti. Kas gan vēl labāk ļauj izveseļoties, ja ne harmoniska vide un labvēlīga augsne pozitīvām emocijām?

"[...]Iepriekš uzskaitītās pasaules attīstības tendences liecina par to, ka pastāv nepieciešamība pēc globālās izglītības gan mūžizglītības kontekstā, gan formālajā izglītības sistēmā, jo pašreizējā vēstures periodā notiek būtiskas politiski ekonomiskas un sociālas pārmaiņas, kuras šobrīd ir grūti viennozīmīgi novērtēt, taču tās izvirza noteiktas prasības visai sabiedrībai kopumā un katram indivīdam atsevišķi – dažādas prasmes, iemaņas un vērtību sistēmu ieskaitot, kas tām ļautu pēc iespējas pilnvērtīgāk integrēties mainīgajā pasaulē. [...]"


Es saprotu, ka manam viedoklim šajā gadījumā nepiemīt nekāda apstākļus ietekmējoša nozīme - darbs ir darbs. Bet, piedodiet, atvainojiet, vai tiešām kāds to visu lasīs un viszinīgi kasīs zodu vai pakausi no satriecošās un superlietderīgās informācijas plūsmas, kas meņģē manas smadzenes nu jau otro vakaru? Vienkārši verbālā caureja. Āfrikas bērni no tā paēdušāki nekļūs.

Pacienti spēj piedot komplikācijas, bet ne sliktu attieksmi vai ārsta nepieejamību.

Mana apmierinātība nebeidz noplakt. Šodien radās amizanta situācija, kad 2 sekundes paspēju pabūt sievas lomā. Ceru, ka patīkamā atmosfēra nav vienkārši pseidojaukums zināmas radniecības dēļ. Labi, piekrītu, ka epizode ar rekomendācijām turpmākām konsultācijām varbūt bija mazliet samākslota, kas varētu radīt aizdomas, tomēr attaisnojams ir tas, ka savu viedokli biju paspējusi pamatoti noformēt jau līdz tam brīdim, kad prezentēju savas zilās asinis.

Cik gan interesanti formējas katra pacienta vizītes pēcgarša. Viss pamatā atkarīgs no ekspektācijām. Slimnieks, kuram tiek piedāvāta lieliska operācija, kas goda vārds ir vienīgais viņa problēmas reālais atrisinājums, aiz vilšanās noskan pieņemšanas telpā kā salā atstāts ieplīsis trauks. Cits savukārt, atbildē saņemdams tradicionālās standarta frāzes, jūtas kā Atlants, no kura pleciem nocelta zemeslode. Poliklīnikā ik 15 minūtes dzimst jaunas attiecības.

Oktobra pirmā nedēļa ir pagājusi lieliski. Nekādu pārsteigumu no pacientu puses. Šonedēļ drīzāk triumfē notikumi ārspusslimnīcas dzīvē. Un tur visa kā tik daudz, ka šobrīd jūtos kā restorānā, kur ēdienkarte ir man nesaprotamā valodā.

Plkst. 8:30 - Visi mani kolēģi ir brīnišķīgi. Tie, kas vēl nav, tātad drīz tādi būs.

Plkst. 10:00 - Cilvēki ir paredzēti tam, lai labotu viens otra kļūdas. Ja neviens nekļūdītos, tad visdrīzāk mums vienkārši nebūtu ko darīt.

Plkst. 14:00 - Nevis arhīvs ir auksts, bet gan apģērbs vienkārši nepiemērots. Tur tomēr ir siltāk nekā ārā.

Plkst. 18:00 - Pastaiga lietū ir un paliek tomēr pastaiga. Veselīgi.

Plkst. 20:00 - Stāvot ir mazāka iespēja aizmigt.

Plkst. 23:00 - Neplānot ir lieliski, jo tad dzīve pati nes pārsteigumus.

Ja tā labi ieklausās, tad tomēr katram ir atrodami savi parazītvārdi. Gribot negribot, pienāk brīdis, kad ar kādu konkrētu, bet pilnīgi bezpersonisku frāzi sāk asociēties kaut kas pavisam personisks.
Un lai arī šodienas rīts bija pilnībā piepurkšķināts (tiešā vārda nozīmē), operāciju zāles ventilācija bija gausa, personāls svīstošs un iztrūka ikdienas kafijas un biezpienmaizītes deva, tomēr garastāvoklis man ir lielisks.

Pirmdiena.
1) Pat ierodoties agrāk par nolikto laiku, ir iespējams nokavēt.
2) Nereti klusēšana ir vislabākā atbilde. Reizēm tas pat spēj padarīt traku. Spēks slēpjas vienkāršībā.

Otrdiena.
1) Kafijas automāts neņem 50 santīmu, viena un divu latu monētas. Toties sviestamižu automāts ņem gan. Tikai sviestmaizes kaut kā negribas, bet kabatā ir precīzi 3 lati 50 santīmi.
2) Esmu radīta skaistai un labai dzīvei. Izolators un fēču strūklakas ar to pavisam nav saistītas.
3) Saldumu VIENMĒR ir par maz, pat tad, kad liekas, ka tā nav.
4) Pārāk cieši sasieta maska ir lētāks apreibināšanās veids.

Trešdiena.
1) Žultspūslis patiesībā ir Filberts no multfilmas "Rocko's Modern Life". Pirms evakuēšanās no vēdera dobuma, tas dungo un slidinās pa aknu priekšējo virsmu, bēgot no "krokodīla".
2) Operāciju blokā nomainīts dezinfektants. Manas rokas deg kā ugunīs.
3) Ārstu konsīlija kompānijā oficiāli ir ienākusi jauna atvase. Pagaidām liekas, ka būs tāds ieienteresēts un zolīds jaunais kolēģis. Visu vakaru raudzījās no mammas klēpja un bubināja.

Ceturtdiena.
1) Aizdomas par Filbertu apstiprinās jau otro reizi. Kā es to agrāk nemanīju? Es nebeidzu smieties. Piedodiet, anesteziologi un visi pārējie, bet tas ir smieklīgi.
2) Kā izrādās arī manas asinis ir sarkanas, bet ne zilas.
3) Spēle ar cilvēka dzīvību kļūst nežēlīga, piedaloties tajā vienpersoniski. Patiesībā visiem bosiem ir grūta dzīve.

Piektdiena.
1) Izrādās, ka 40 minūtēs varu paspēt izdarīt visu to pašu, ko ieplānoju uz divām stundām. Lūk, darba efektivitāte. Un tomēr tas nekas, ka aizgulējos.
2) Sievietes priekšrocība ķirurgu kongresos - nekad nav rindas uz labierīcībām un ir pavisam neliela iespēja, ka kādai mugurā būs tāds pats apģērbs.

Mana jaunā, skaistā, vēl pēc tipogrāfijas smaržojošā grāmata, smagi triecoties pret zemi, izkrita no vākiem. Bet visas rētas ir aizlīmējamas. Arī tās, kas sirdī.

Mācīties operēt, stāvot blakus, ir tas pats, kas mācīties spēlēt klavieres, tikai skatoties.

Lietus visu dienu pakšķināja aiz logiem. Operāciju zālē gan vienalga, kāds laiks ir ārā - gan ziemā, gan vasarā mikroklimats tiek nodrošināts arvien vienāds. Tikai atšķirība tāda, ka šodien rokas labprātāk mazgāju karstā, nevis vasarīgi vēsajā ūdenī un ieildzināti baudīju ziepošanās procesu. Tātad pienācis rudens.
Vienā no operācijām pacients bija spinālajā anestēzijā, līdz ar to, lai arī viņa līdzdalība ar pārklāja un maskas palīdzību bija samazināta līdz minimumam, tomēr viņa rosīgā daba vienā brīdī lika par sevi manīt, kad operācijās beigās viņš sākotnēji pavisam nejauši nodarbojās ar roku vicināšanu bez redzes kontroles, bet vēlāk, kad uzčamdīja manu pēcpusi, tad atkārtoti tajā iegrābās nu jau mērķtiecīgi. Tobrīd aiz pārsteiguma salēcos. Droši vien Dormicum blakusefekts. Līdzīgi kā tajā reizē, kad viens čalītis smējās par operāciju zāles lampām un teica, ka redzot peldošas zivis, kas viņam kutina vēderu. Tāds, lūk, ir farmakoloģijas pasaules nevainīgais skaistums.
Rītdien dežūra, tāpēc viena šī vakara pusstunda tiks veltīta kotlešmaižu un biezpiensaldēdienu gatavošanai rītdienas uzkodām. Jo vairāk pagatavošu, jo lielāka iespēja, ka nebūs laika to visu apēst - tas tāds nerakstīts likums.

Septembris gandrīz jau aizvadīts, vēl tikai atlikusi pēdējā, turklāt ne līdz galam pilnvērtīgā nedēļa.
Trīs nedēļas vīrusi neapnikuši manā organismā spēlēja stafeti, neļaudami atslābt simptomiem.
Šomēnes bijuši 33 pacienti. 32 operācijas, starp tām - divi pāroperēti slimnieki. Divi exitus letalis. Dažas dežūras. Plus trīs kilogrami manam svaram. Par puscentimetru biezāka āda manai psihoemocionālajai čaulai, un atdzimusi iekšējā nepieciešamība pēc ikdienas personīgajām atskaitēm. Rīt jauna pirmdiena. Viss būs brīnišķīgi.