Ķirurga dienasgrāmata

Mūsdienu ārsta-pacienta attiecības kļūst aizvien modernākas. Paternālisma attiecību modeli palēnām nomaina darījuma stils un savstarpējās sadarbības modelis. Turklāt sava artava tajā ir jaunajām informācijas tehnoloģijām, kas medicīnu ir padarījušas pieejamāku un mazāk nesaprotamu, ļaujot slimniekam aktīvāk piedalīties ārstniecības procesa vadīšanā. Ejot apgaitā pa palātām, mazāk sirgstošie un advancētākie guļ gultā, pieslēgušies slimnīcas Wi-Fi, un lasa par savām slimībām vai viņiem nozīmēto zāļu iespējamajiem blakusefektiem. Ārsta darbu tas gan ne vienmēr atvieglo, drīzāk rada pretēju efektu, jo, ja līdz šim skaidrošana bija pielīdzināma satura ievietošana tukšā trauciņā, tad tagad reizēm, pirms šo saturu uzpildīt, nākas evakuēt no interneta vai citiem avotiem sasūkto patoloģisko masu, vienlaikus skaidrojot, kāpēc tas nav pareizi.

Oo, sasssodīts! Nu tik būs!
Toties progress ir neizbēgams. Galvenais ir saglabāt mieru.

Nedrīkst darīt to, kas nav atļauts. Bet, ja ļoti gribas, tad var.

Šī nedēļa ir demo versija turpmākajam pusgadam. Tas, kas mani sagaida, ir monotona sistēma ar intensīvu plānojumu. Galda kalendārs ir aizkrāsots un aizrakstīts līdz 31.maijam. Nav atstātas vietas neplānotiem notikumiem. Par programmas efektivitāti pagaidām grūti spriest. Vakardienas ellīgā dežūra izsūkusi visas saprāta sulas. Darbs mani mīl. Vienīgais, par ko nebeidzu brīnīties - cik bezgalīga ir šī slimnieku plūsma, vai tā vienā brīdī neizbeigsies? Tā vien šķiet, ka slimi ir visi.

Vannasistabas caurles slimo ar progresējošu aterosklerozi. Trubu lūmens, šķiet, slēdzies vairāk par 60%. Jau tagad dušas šļauka čurā mazā strūkliņā. Absolūta indikācija operācijai. Vīrieša roka mājās tagad noderētu.

Psihogēnā šļupstēšana. Neironi izvēlējušies nepareizo signālu pārvades ceļu. Kaut kā jāatradinās.

Paradoksāli, bet mani kaitina kolektīva sievietes. Skaļas, ekstravertas, ar tipiskajām sieviešu "problēmām", kas reizēm man liek justies kā ne šim dzimumam piederīgai. Varbūt tāpēc ar vīriešiem vienmēr esmu sapratusies vislabāk.

Vēl viena darba vieta. Varu sākt palēnām atcerēties, kā jutos, kad mācījos pirmajā kursā. Galvenais - nenojūgties vai arī neaizmigt kaut kur nelaikā vai nevietā, bet viss pārējais gan jau būs ok.

Ķirurgiem ir tradīcija - ārstam izdarot ko nebijušu, notiek iesvētības. Tas ir pēc pirmās patstāvīgās vai personīgajā pieredzē vēl nebijušas operācijas, jaunieviestas metodes, būtībā pēc jebkā, kas prasa apmazgāšanu. Un tā ir apmazgāšana tiešā nozīmē - jo operators tiek aplaistīts no galvas līdz kājām ar ūdeni. Šodien, kad veiksmīgi noritējusi operācija palēnām tuvojās savam noslēgumam, māsiņas jau sāka ievirzīt sarunu aizdomīgā gultnē un nepagāja ne brīdis, ka tikpat aizdomīgi sāka mīņāties pa operāciju zāli, jautājot - nu, dakter, vai tā Jums pēdējā šuve? Neko ļaunu nenojausdama, godīgi atbildēju, tajā pašā brīdī saņemot silta fizioloģiskā šķīduma šalti no smaidošajām māsām ar frāzi "Es ceru, ka Jums rezerves apakšbikses ir līdzi", kuru protams nebija, jo kurš gan darba intervijas dienā somā blakus CV un diplomiem ņem līdzi rezerves apakšbikšu pāri?

Sarkasma piesātinājums sasniedz savu kulmināciju brīdī, kad iestājas algas diena un visiem ārstu istabā sēdošajiem gandrīz vienā un tajā pašā laikā ienāk telefonā īsziņa ar algas ieskaitījuma paziņojumu. Sejas izteiksmes liek domāt, ka tobrīd visi piedzīvo kolektīvas zobu sāpes. Kā izteicās viens no kolēģiem "Algas diena - tā ir vienīgā mūsu apmaksātā darba diena slimnīcā, jo visās pārējās mēs strādājam par velti". Un kā lai es nemeklēju vēl vienu darba vietu? Organisms par to gan nebūs sajūsmā.

Katrai profesijai ir sava smarža. Ja konditorejas darbinieki, pārrodoties mājās, atnes sev līdzi vaniļas, karameļu vai svaigi ceptu kanēļmaizīšu aromātu, tad es - ožu pēc medikamentiem, dezinfektantiem, svilinātas gaļas, asinīm un gumijas cimdiem. Un tad dažkārt pievienojas vēl pāris smaržu nianses, kuras ar saviem tievajiem pirksteļiem ieurbjas manās drēbēs, matos un somā un atgādina par nomodā aizvadītajām pēdējām 50 stundām.

- Labvakar! Dežūrķirurgs.
- Jā, zaķīt?

Mācīt vai nemācīt - tāds ir jautājums.

Viens no universālajiem likumiem medicīnā - ja netiec uz priekšu, tātad visdrīzāk esi izvēlējies nepareizo caurumu.

Biju jau aizmirsusi, kā tas ir, stāvēt pie operāciju galda, pašai esot slimai.
Vīrusi, kā likums, liek procesoram darboties lēnāk.

Galvenais ir domāt labas domas. Jo tas patiešām strādā.

Jauns gads, savādāki apstākļi, bet cik patīkami, ka tomēr ir lietas, kas saglabājas paredzami nemainīgas. Liftnieka skaļais "Labrīt, dakterīt!", garās slimnieku rindas pirmajā stāvā, tikko svaigi izmazgātais koridors ar slapjo, slideno grīdu un lielās ikrīta piecminūtes, kur visi sapulcējas, lai sildītu vienas un tās pašas vietas. Esmu ikdienas mazo rituālu cienītāja.

"Varu vien brīnīties par to, cik strauji notiek lietas. Par to, cik mainīgas var būt domas un emocijas. Sinusoīda.
Gribas pateikt tik daudz, bet es nezinu, ko lai saku.
Liekas, ka esmu pārpildīta līdz malām. Ap mani ir kapsula, kas norobežo no ārpasaules, bet iekšienē spiediens turpina augt. Drīz plīsīs. Un tad es izsprāgšu pa visām sienām, istabām, ielām, uz citu cilvēku sejām būs mani nospiedumi. Un es aizlidošu pa gaisu, un visi prieki un asaras iesēsies zemē, un pārējie ies garām un skatīsies, ka no zemes aug asni – skaisti un kroplīgi."


Šķiet sāku saprast, kur šai bezveidīgajai, izārdītajai, pastāvīgi produkcijai un resorbcijai pakļautajai masai ir cēlonis. Bet pagaidām viss vēl tikai eksperimentālā līmenī. Varbūt kādreiz tas iegūs noteiktu saturu un formu. Tā ir vienīgā cerība.

Pirmssvētku dienas vienmēr ir visneorganizētākais laika periods. Saasinās nestandarta saslimšanu sastopamība, svētku jūtīs slimnieki neierodas uz plāna operācijām, palātās guļošie plēšas uz mājām caur sniega puteņiem, uzplaukst nevienam nepiederošu nesarakstītu papīru asni, daži ķirurgi nozūd, atstādami zem galda vien savas gumijas čības, bet kafejnīcā strauji izbeidzas bulciņu un pīrādziņu krājumi.
Šodienas plānotā īsā piektdiena pārvērtās par vispirms-sakārtošu-nodaļu-un-tikai-tad-došos-mājās dienu. Atvadu gājiens cauri palātām, izrakstu un recepšu dalīšana kā priekšlaicīgas svētku dāvanas, pēdējie ieraksti slimības vēsturēs...laimīgu Jauno gadu, 12.palāta! Pabeidzām sarunu ar frāzi, ka katra diena ir Dieva dāvana. Tad, lai šo dāvanu pietiek visiem, kas gadu miju sagaidīs savos deviņos kvadrātmetros ar auzu tumi uz kumodes un adatu vēnā.

Ja mājās viss būtu kārtībā, tad varbūt arī strādāt tik daudz nesanāktu. Gribu uz darbu.