Ķirurga dienasgrāmata

Esmu ievērojusi, ka pastāv zināma korelācija starp ikmēneša dežūrām un sociālo portālu profilu statistiku. Slimnieks, atnākot mājās, acīmredzot neatturas un iegoglē, atver savu feisbuku, tviteri vai ko tamlīdzīgu un aicina draudzēties. Un te, nu, ir profesionālā un privātuma dilemma. Draugu portāli tomēr ir DRAUGU portāli. Vai ārsts savam slimniekam ir draugs vai nedraugs?
Tādās situācijās dažkārt nevaru atcerēties, kādos apstākļos cilvēku esmu redzējusi un kāpec atceros pēc sejas. Ārsta-pacienta attiecības Uzņemšanas nodaļā ir tik nenoturīgas un īslaicīgas, ne tā kā ar stacionārā guļošajiem slimniekiem. Nodarbojoties ar atmiņu rekonstrukciju, saprotu vien to, ka vienam no draudzēties gribošajiem vēderu noteikti neesmu taustījusi...neatceros viņu guļam tādā pozīcijā. Tātad vēders nesāpēja...bet kāpēc manā atmiņā tā sakautrējusies sejas izteiksme? Un tad, jā, bāc, atceros - suņa kosta brūce dibenā taču, pareizi!
Kolēģe teica, lai ieskatos, kas zina - varbūt nākamo vīru satikšu. Ne visi, kas nonāk slimnīcā, taču ir galēji slimi. Tā lūk.

Visi cilvēki kā cilvēki - sagaida pasaules galu pie svecēm, ūdens trumuļiem, pārtikas krājumiem vai mīļoto apskāvienos -, bet es stāvu, skatos operāciju zāles pulkstenī, ņemot ārā vairogdziedzera labo daivu un mēģinot saprast, vai gaisma zālē turpinās tāpēc, ka slimnīcas ģenerators ir sācis darboties jebšu tomēr pasaulei gals tā arī nav pienācis.

Ja jau pat pacienti sāk dzīt mani mājās, tad iespējams patiešām laiks doties.
Kārtējās diennaktis slimnīcā. Vismaz mana smieklīgā alga tiek ietaupīta uz ēšanu, ceļa naudu un citiem nevajadzīgiem tēriņiem veikalos, jo uz tiem vienkārši netieku.

Lietas pilda tieši to funkciju, kurām tās tika iegādātas, nevis kurām paredzētas.
Visam piemīt sava aura un enerģija. Vienīgais tai ir tik nespecifiska daba, ka nekad nevar zināt, uz ko tā iedarbosies. Bet tas, ka iedarbosies, ir fakts.

Ja dāvana ir ieplānota, tā tāpat tiek uzdāvināta. Ja no diviem operatoriem to nepaņem pirmais, tad to saņem otrais.
Es nemāku pieņemt dāvanas, sirdsapziņa to neļauj. Tomēr sarūpētais maisiņš tāpat atrada ceļu uz ārstu istabu - ja ne nonākot zem mana, tad zem kolēģa galda.

Tik daudz labus vārdus tik īsā laikā nebiju saņēmusi nekad.
Slimnieki laikam jūt, ka gribi noglāstīt un samīļot visu pasauli. Bet varbūt tas vienkārši ir Ziemassvētku laiks.

Bija jāpaiet tieši 49 dienām, lai es varētu pateikt, ka tomēr viss notiek tikpat reālistiski kā to dzīve pieprasa.
Tomēr egen, egen.
Nav te nekāda pasaka, vai ziniet, ar uzpūteņiem, piparkūku sirdīm un šokolādes upēm. Sacerējos.
Atpakaļ pie darba un viss. Laiks liks par visu aizmirst. Galvenais atkal neiekāpt kārtējā piedzīvojumā.

Šodien aizmirsu mājās zīmodziņu. Visu dienu jutos bezspēcīga kā bērns. Vara slēpjas tai tintē, kas pastāvīgi smērē mana halāta kabatu.

Ļoti ērti, ka tuvumā vienmēr ir draugi-ārsti. Bezmaksas konsultācijas un objektīvā apskate.

Kā izteicās mana kolēģe - "Katra vīrieša dzīvē reiz pienāk tāds vecums, kad viņš ir priecīgs, ka viņam kāds kaut ko iebāž, ne vairs par to, ka var pats kādam iebāzt."
Kvalitatīva urinēšana ir prieks, tā lūk.

Atceroties 9.klases fizikas mācību programmu, uzņemšanas nodaļa ir analogs virknes slēguma principam - vienam elektroenerģijas avotam ir pieslēgti vairāki patērētāji. Pacientu daudz, bet ārsts ir tikai viens. Esiet saprotoši, jo papildus uzmanības minūtes tiek ieekonomētas uz čurāšanu, ēšanu un gulēšanu, par augstākām matērijām nemaz nerunājot.

Uzņemšanas nodaļas pacientus var iedalīt divās lielās grupās - tie, kas kaut ko nevar, un tie, kas kaut ko var par daudz.
Piemēram, nevar aiziet uz tualeti, nevar paēst, nevar pastaigāt, nevar paelpot, nevar skaidri padomāt. Vai arī pretēji - čurā un kakā par daudz, vemj, žagojas, klepo, šņaukājas, kasās, lamājas, izdala dažādus šķidrumus no tam neparedzētām vietām, ir ieguvuši papildus atveres savā ķermenī vai visbiežākais - vienkārši ģenerē sāpes.

Pētu sava kalendāra noplēšamo lapiņu un brīnos, ka novembris jau galā.
Dežūru, negulētu nakšu, profesionālās iniciatīvas un neziņas mēnesis. Kultūras, izklaižu, skaļu smieklu un puņķu mēnesis.
Apciemoti esti un leišu braļukas, aizvadītas labas operācijas un izgrebta kārtējā koprolītu bedre.
Operācijās nodrāztie pirksti brīvdienās sadziedēti, dežūrdrēbes sagludinātas, miega bads šonakt apārstēts - esmu gatava kārtējai darba nedēļai. Ļaudis, lūdzu, neslimojiet!

Ak, izraujiet un aprijiet manu sirdi, lai vienreiz par visām reizēm tā pārtrauc smelgt un asiņot par visu un visiem!

Šodien slimnieks uzstājīgi bāza man kabatā šokolādītes un konfektes, kamēr taustīju viņa vēderu un kārtoju pārsēju. Vismaz pusdienlaikā bija ko uzgrauzt.

Rīt es vienkārši atbraukšu pēc darba mājās un iešu gulēt. Ar tādu domu es šovakar aizmigšu. Galvenais sevi nepiečakarēt.

Uzraksts uz pacienta krekliņa "I'm nice on the inside too".
Īstais teksts, atrodoties ķirurģiskā nodaļā.

Sirms, pusotru metru garš, labestīgs fašisma krekerītis ar laparoskopijas disektoru rokās uz metāla beņķīša pie operāciju galda.
Es nespēju saglabāt nopietnību.

Operāciju zālē stāvēju pie slimnieka labajiem sāniem.

Manā dzīvē visas labās lietas notiek vakaros vai tad, kad to vismazāk gaidu.

Aizvadītā nedēļa ir bijusi piesātināta kā krāsu palete - dežūras ar imitētiem peritonītiem, norītām naglām, sakostiem dibeniem, ar avīzēm apkaltušām strutojošām kājām, aizsērējušiem urīna katetriem, nervozām māsiņām, tefteļus pāredušamies vemjošiem ārzemniekiem, uzņemšanas nodaļas ordinatora pliķiem un nakts skrējieniem uz operāciju zāli + Igaunijas ceļu dangāšana, pieczvaigžņu viesnīcas pilnā servisa kampšana, restorānu un bāru ieņemšana, un, protams, zinātniskās perversijas jeb zinātne un perversijas. Sasodīti lieliski.