Ķirurga dienasgrāmata - Vienkārši tāpat par ne par ko.

Esmu ievērojusi, ka pastāv zināma korelācija starp ikmēneša dežūrām un sociālo portālu profilu statistiku. Slimnieks, atnākot mājās, acīmredzot neatturas un iegoglē, atver savu feisbuku, tviteri vai ko tamlīdzīgu un aicina draudzēties. Un te, nu, ir profesionālā un privātuma dilemma. Draugu portāli tomēr ir DRAUGU portāli. Vai ārsts savam slimniekam ir draugs vai nedraugs?
Tādās situācijās dažkārt nevaru atcerēties, kādos apstākļos cilvēku esmu redzējusi un kāpec atceros pēc sejas. Ārsta-pacienta attiecības Uzņemšanas nodaļā ir tik nenoturīgas un īslaicīgas, ne tā kā ar stacionārā guļošajiem slimniekiem. Nodarbojoties ar atmiņu rekonstrukciju, saprotu vien to, ka vienam no draudzēties gribošajiem vēderu noteikti neesmu taustījusi...neatceros viņu guļam tādā pozīcijā. Tātad vēders nesāpēja...bet kāpēc manā atmiņā tā sakautrējusies sejas izteiksme? Un tad, jā, bāc, atceros - suņa kosta brūce dibenā taču, pareizi!
Kolēģe teica, lai ieskatos, kas zina - varbūt nākamo vīru satikšu. Ne visi, kas nonāk slimnīcā, taču ir galēji slimi. Tā lūk.