Nesen biju, ieklīdis grāmatnīcā un sameklējis to, kas bija jāsameklē, nevilšus sāku pārlūkot, ko pašam paņemt palasīt. Labu brīdi staigāju starp plauktiem, un jo ilgāk tur paliku, jo skaidrāks man tapa, ka nevēlos neko no patentētā garīguma, stāstiem par maniakālajiem slepkavām un aizrautīgiem līmes vai citu draņķu ostītājiem, laizītājiem vai kā citādi patērētājiem. Un tad vakarrīt, vai varbūt jau piektdienas vakarā, nospriedu, ka vajadzētu izlasīt Spēlmani, jo bija kļuvis interesanti uzzināt, kas oriģinālā rakstīts. Turklāt pavisam droši atcerējos, ka pārvācoties manīju uz viena, bet varbūt pat vairāku, sējumu muguriņas Dostojevska vārdu. Meklēto neatradu, lai arī pārraku visu aizdomīgo plauktu "otrās rindas".
Toties izraku Septiņpadsmit pavasara mirkļus. taču, ātrumā pāršķirstot, tie nemaz nešķita nedz tik aizraujoši kā bērnībā, nedz arī tik smieklīgi kā anekdotes par Štirlicu.
Galu galā manās rokās palika Žoržas Sandas Konsuelas 2. grāmata, Golzverzija Forsaitu teikas 2. un 3.  un Modernās komēdijas 3. sējums. Ak,  nejautājiet man, kur visām tām ir sākums! varbūt citā plauktā, varbūt kādā no grāmatu kastēm, bet  varbūt kāds paņēmis palasīt. Izvēle, kā tas man gadās vairumā gadījumu, bija iracionāla un nejauša.  Tā nu es_shobrid_lasu:



Starp citu, vietām visnotaļ mūsdienīgi un aktuāli. Piemēram:

Mūsdienu sabiedrība, kur personas un sensācijas zibenīgi nomaina cita citu, nevar lepoties ar labu atmiņu.

Kino, lēti papirosi un futbola sacīkstes, - kamēr tas viss pieejams, īstas revolūcijas nebūs, turklāt šo labumu ar katru gadu nāk aizvien vairāk klāt.

Vai arī šis: Laba gremošanas orgānu darbība ir viss dzīves noslēpums. Izskatās, ka arī tolaik pļūtāmjogurtus reklamēja parasti cilvēki™.