Izbridu kupenas un labu nostāvēju autobusa galapunktā. Bet tas kā nenāca tā nenāca. Tikai visādi autovilcēji gandrīzneprtrauktijbrauca garām. Kļua patfiteresant kurp viņi tur tā dodas mežā iekšā. Šķie
t, tas ceļš nemaz nav caurbraucams, un visdrīzākatduras kdā sēņošanas vietā. Galu galā viens smagais iestiga kupenā. Minūtes 10 skatījos kā šis kārpās. Varen nomierinoši to vērot. Apmēram tas pats,kas noskatīties kā tek ūdens, uguns liesmas, vai kā citi cilvēki strdādā. Un tad pār mani nāca ģeniālā atklāsme - a nafig es te tagad gaidu autobusu? Nu, sagasidīšu, pabraukšu gabalu, tad tas iestigs kādā šaurā ieliņā, un tur tad arī paies mana diena. Pat ja būtu darāms kaut kas tāds, ko nevarētu atlikt, visdrīzāk nenokļūtu, kur vajag, kur nu vēl laikā. Bet tā kā nekas tāds padomā man nav, visprātīgākais būtu brist mājās un padzert karstu tēju.
Lūk, tāds pamācošs gadījums. T.i. mācieties!