Nekas no cilvēcīgā man nav svešs, tāpēc šodien man sāp galva. Jau no tā brīža kad pavēru acis. Varbūt pat pirms tam. Ideāli būtu aizmigt un nogulēt vēl pusi dienas, taču, ja reiz esmu ticis līdz cibojamai kondīcijai, nez vai iemigt vairs izdosies. Un būs vien jāķeras pie plāna B - jāslienas augšā un jāpagatavo tase kafijas. Nekad neesmu sapratis, kāpēc pamatīgas ietilplības krūzi būtu jāsauc par tasi, un tās piepildīšanu puse uz pusi ar maltu kafiju un verdošu ūdeni jādēvē par pagatavošanu. Taču, kā reiz teica klasiķis, vai nav vienalga kādā vārdā rozi saukt, ja kafija pēc tam garšos aizvien tāpat?