Ar ko es patiesi nomocos, tā ir atmiņa. Reizēm viena vai otra cilvēka vārds izskrien no prāta un tad kaut zemi grauz, ne par ko nespēju atcerēties. Piemēram, skaties filmu, ekrānā parādās pazīstams aktieris, bet viņa vārds kā ar slotu izmēsts no prāta. Vai dzirdi dziesmu, tūlīt acu priekšā tev ir izpildītāja tēls, bet vārdu neatceries. Reiz gadījās vēl trakāk, satiku uz ielas kaut kādu džeku, viņš mani pasveicināja, es viņu. Minūtes 10 parunājām par šo un to, visu laiku mēģināju atminēties kā viņu sauc, bet kas tev deva. Vēl ļaunāk - nespēju atcerēties kādā sakarā man viņš vispār būtu japazīst. Vai arī šitais, nu tas, kurš nebeidz vien gudri ietaupīt - apslaukās ar papīru, nākamajā reizē izmanto papīra otru pusi, pēc tam vēl atdod to papīru bērniem, lai apzīmē, bet viņam par to, kaut perversi baņķieri, koprofāgi laikam, naudu kontā ieskaita.