Laiku pa laikam, kad saskatos kādu no daudzajiem kriminalinform vai kādu bojevikseriālu, sapņoju, ka man uz ielas piesienas trīs bandīši... ne jau tā, ka sapņoju, lai viņi man piesienas, vienkārši murgi naktī rādās... lūk, piesienas, tātad, man trīs tēvaiņi, izvelk dūcīti, tādu... ar ko desiņu sagriezt, bet es... hu-jāāā... ar spērienu salaužu vienam celi, bet pārējie, pats par sevi saprotams, meklē glābiņu, bēgot no notikuma vietas trolejbusā.  Jāatzīst, ka anatomojas stundas nesanāca sevišķi daudz apmeklēt un neesmu īsti pārliecināts vai kāju ceļa locītavā var tik viegli pārlauzt, taču ņemsim vērā, ka tas notiek sapnī, bet sapnī dažs pat mēdz lidot. lai nu kā, bet pirms neilga laika, klausoties radio ziņas, sapratu, ka spert pa celi nav tā labākā doma. Jāsper pa potīti. Tās gan lūztot. Vismaz dažiem. Diemžēl cilvēks domā un plāno, bet dzīve viņa plānus koriģē. Tā lūk, pēc šīsdienas pieredzes varu jums ieteikt nevis mēģināt kaut ko salauzt, bet vienkārši iespert pa ikriem. Ļoti sāpīgi, es jums teikšu. Turklāt nu jau kāds laiks pagājis kopš liktenīgās basketbola spēles, bet es aizvien lāgā paiet nespēju.