Viendien Toms Sojers, sirdsapziņas mocīts par visiem pagātnes grēkiem, vai varbūt vienkārši sajutis mīlestību pret visu pasauli, sadomāja nokrāsot sētu. Pats, bez vecāku rīkojuma, neiesaistot kaimiņu bērnus. Domāts, darīts. Pievakarē padarīto pamanīja māte. Neko neteica. Nākamajā dienā gatavodama pusdienas mājiniekiem, viņa grabināja katlus un īgni purpināja zem deguna: "Ka mazmājiņa nekrāsota viņam vienalga, un šķūnītis. Maitas gabals, ne bērns."