Ieraudzīju veikalā kartupeļu salmiņus. Īstos, tādus kā agrāk Ādažos taisīja nevis tos, no kartupeļu cietes gatavotos, ar caurajiem vidiem, kas  garšo pēc Līgatnes kartona. Mazā paciņā, kas vienmēr atstāja mazuma piegaršu. Viesbiežāk tos pirku Gorkija ielas sakņu veikalā, 0 rbļ. 15 kap., ja atmiņa neviļ, kad pēc treniņa pārguris un izsalcis devos uz māju pusi. Trolejbusu gaidot kartupeļi bija jau apēsti, un tad visu ceļu cīnījos ar eļļainajām rokām. Pēcāk iemanījos sašmucēt tikai vienu ķepu, otra palika taloniņa kompostrēšanai un lai pieturētos. Neērti gan bija. Gluži kā tagad. Diez ko raiti vis nerit rakstīšana ar vienu roku. ;/