09 Septembris 2018 @ 09:16
 
Rītu iesāku, laužot pašam sev doto solījumu apskriet tikai vienu apli ap dīķi (apm. kilometrs). Tā vietā noskrēju divus. Par laimi rimos vēl pirms kāja sāk svilt elles ugunīs. Gribētos jau gan izteikties smalki un precīzi, piemēram, ahileja cīpsla, bet varbūt tā nemaz nav īstā, kas cietusi, tāpēc atstāsim to pataloganatoma ziņā, un paliksim pie visai izplūdušā, toties nemaldinošā termina - kāja.
Nekad iepriekš nebūtu domājis, ka var izjust gluži fiziski sajūtamas "lomkas" pēc kustības, kā tas bijis pēdējo trīs nedēļās. Ik oa laikam pamēģinot, pēc tam ciešot un knapi klunkurējot. Un ik dienas, mājupceļā skaudīgi noskatoties neskaitāmajos skrējējos, domājot, cik labi tagad būtu izvēdināt galvu.
Par spīti tam visam, šonedēļ četras dienas darbā izdevās noturēties nevienam neko asāku nepasakot, katru e-pastu trīsreiz pārlasot, bet tur, kur jāsaka balsī, vienkārši noklusējot.
Piektdienai gan izturības nepietika. Taču attaisnojumam, godātie zvērinātie, varu bilst, ka tas notika pēc darba laika beigām. Bet tas, pirms un pēc darbalaika, ir brīdis, ko pavadu darbā, lai "izdarītu lietas", nevis kalpotu par zīdaiņu aktivitātes centru. Ja ilgi un neatlaidīgi urbina, var sagāzt pat Ķīnas mūri.