Tīklos uzdūro bildei ar dzimto jau nu gluži ne, bet par postdzimto piecstāveni mierīgi to varētu dēvēt. Līdzās bērzam pat saskatāms manas istabas logs - kad izdzirdēju, kā skolā noskan zvans, āvu kājas un devos uz stundu.
Kas attiecas uz laukumu, kad mēs augām, mēs tajā vietā spēlējām futbolu, nevis mācījāmies alfabētu. Tiesa, laukums toreiz bija vienās bedrēs un plika smilts, ar nelieliem zāles puduriem stūros, bet toties bez žoga un pieejams ikvienam spēlēt gribētājam.

Interesanti, kā maksātājs parakstījās uz kopīraitera pērli "Runā, ka labām lietām reklāma nav vajadzīga... Skat, ko mēs te reklamējam!"