Kā gadījās, kā ne, bet pēc iterācijas FINAL ("pēdējais labojums - noņemam vārdu ēkas"), pienāca iterācija FINAL+1 ("un tagad pabīdam rindiņu..."). ZB, nodomāju, bet tad atcerējos leģendu par makslinieku Š., kurš savos maketos esot licis zaļu sunīti. Klients apskatījis maketu un pajautājis, bet kāpēc te tas sunītis? Ak, nevajag, jautājis Š., tad ņemam nost! Un klients, apmierināts, jo piedalījies radošajā procesā, nav vairs kavējies apstiprināt darbu. No labākajiem jāmācās, nospriedu, taču, sunīti neatradis, paliku pie zaļas vardītes. Un katram gadījumam piezīmēju meitenei bildē ūsas...
Ziniet, viņi nenovērtēja un ņēma ļaunā :(