Viennakt, tas bija labu laiku atpakaļ, pie manis ieradās meitietis, paziņoja, ka esot cibiņa tāda un šitāda, un esot ieradusies pēc sarunātā a. (laikam no vārda aizraujošs) seksa.
Dārgie skolu jaunieši, ļ. cien. deputātes kundze, šajā vietā varat pārslēgt kanālus. Tas vārds te tika ierakstīts tikai un vienīgi, lai paaugstinātu manas cibas reitingu gugles meklētāja "acīs", un tālāk par to nekas nebūs rakstīts. Drīzāk jau tieši pretēji.
Atgriežoties pie iesāktā stāsta, manu reakciju uz draudzīgo aicinākumu visprecīzāk raksturos savulaik populārais ziņu virsraksts "Pasažieris bija šokā". Prātā izveidojās frāze, ko paturēšu pie sevis, gadījumā, ja bērni tomēr nav pārslēguši uz citu lapu, taču centos to neizrādīt, un skaļi pateicu vien daudzsološu un attapības pilnu "Ē-ē-ē?" Ar to arī mūsu saruna izčākstēja. Viešņa gan nepazuda acumirklī, bet lēnām izgaisa, kā Hotabičs saules sakarsētā tuksneša gaisā. Skaņa, šķiet, izbeidzās vēl ātrāk, tāpēc nepateikšu, ko vēl intetesantu viņa mēģināja par to visu pateikt. Ir aizdomas, ka neko glaimojošu.
No rīta, pamodies, sāku lauzīt galvu, par ko man tā. Nekad tādai cibiņai neko riebīgu iekomentējis nebiju, pat lasījis nebiju, un tobrīd apšaubīju, ka tāda persona vispār cibā eksistē.
Pēcāk, jau ticis pie datora, pārliecinājos, ka eksistē gan. Ben nu dien man tāds vārds neko neizteica un ne ar ko neasociējās. Drošs paliek drošs nekavējoties viņu piedraugoju, jo, ja nu tas ir liktenis. Bet viņa mani atdraugoja. Droši vien būs ņēmusi ļaunā to manu "Ē-ē-ē?"
Nez, ko es te tagad atcetējos šitik senus notikumus? Laikam pavasaris, un tā, autobuss bija ilgi jāgaida.